Priekšvārds diskusijai par to, kā kino gatavo mūs karam
Interesanti salīdzināt situāciju ekrāna mākslā šodien un 1931. gadā. Tagad, 2018. gadā, otrā kursa Rīgas studentei šķiet, ka mūsu kinotelpā nevajadzīgi pieaug kara filmu apjomi. Dzejniekam un publicistam Aleksandram Čakam 1931. gadā ir pārliecība par to pašu. Negribas ticēt, ka pašlaik no jauna esam nonākuši uz kārtējā pasaules kara sliekšņa.
Vai māksla spēj iepriekš signalizēt par būtiskiem pagriezieniem pasaules tautu vēsturē? Šķiet, ka tā notiek. Mākslinieks (kā lakmusa strēmele) strauji reaģē uz neredzamajiem procesiem publiskajā telpā un ziņo par savu trauksmi.
Kino visos laikos ir ticis iepīts sabiedrības smadzeņu skalošanas mehānismos. Kā ērts un parocīgs psiholoģiskās apstrādes instruments. Taču tas var arī pretoties un brīdināt par politisko avantūru sekām, kas var kļūt liktenīgas nākotnē mums visiem. Pagaidām brīdinošā kino mums maz. Skaldi un protesta dziesminieki apklusuši. Māksla sabijusies raugās uz masu kultūras gigantiskajām akcijām propagandas svētku formātā: pilsētu un valsts ietvaros.
Nedomāju, ka vēsture ir aplis, kurā tie paši notikumi cikliski atkārtojas jaunā interjerā un tērpos. Tā ir orientēšanās spēle bez kompasa, kurā tieši mākslai jānorāda virzieni.
Paradoksāli, ka tieši kara priekšvakarā visvairāk apdraudētais ir strāvojums, kuru A. Čaks apzīmē kā „liberālo pacifismu”. Tas ir tas pats, kas šodienas izteiksmē ir politiskais liberālisms un kuru visiem spēkiem cenšas iznīcināt nacionālo un šovinistisko ideju ideologi. Dzejnieks šeit uzskata, ka liberālisma smacēšana ir priekšnoteikums sabiedrības sagatavošanai „jauna kara iespējamībām”. Interesanta ir raksta autora pievēršanās Dāvida Grifita un Tomasa Insa darbiem. Tas notiek apstākļos, kad Lenija Rifenštāle gatavojas savas „Zilās gaismas” (1932) pirmizrādei, kas tobrīd pievērsa viņai Ādolfa Hitlera un Jozefa Gēbelsa uzmanību. Tālāko varat izlasīt kino vēstures grāmatās.
Čaka norāde uz to, ka kara filmas „sāk piepildīt ar varonības patosu” laikabiedrus, lai apgarotu lielas cilvēku masas pašaizliedzīgi aizstāvēt tēviju, šodien ir lieliski novērojams process, piemēram, Krievijas, Korejas un Ķīnas kino arēnā. Mūsu pašmāju politideologi arī nekautrējas piešķirt nodokļu naudu tieši šādiem kinoražojumiem, kas veicinās patriotismu, dzimtenes mīlestību, slēpjoties aiz nacionālromantikas un dažādu citu sentimentali tālu attaisnojumu „plīvuriem”. Polijā pašlaik tiek iznīcināta Lodzas kinoskola, kurā kopš 1948. gada bija ideāla mācību vieta neskaitāmiem ekrāna māksliniekiem. Polaņskis, Keslovskis un Vajda cementēja šīs mācību iestādes pamatus, kurus šodien iznīcināt izdodas poļu nacionālo partiju politiķiem ar nacionālkonservatīvo partiju (PiS) vadošajā lomā. Partija, kas pie varas Polijā nonāca 2015. gadā, tagad cenšas noteikt, ko šajā mācību iestādē filmēs un kāds būs nākamo filmu saturs. Par vadlīniju nosakot lielas „patriotiskas filmas, kas parādīs Poliju varenu un spēcīgu” un „stiprinās poļu patriotismu”. Starp citu, līdzīgu problēmu priekšā atrodas arī poļu teātris. Ideologu un partiju garās rokas cenšas iedragāt arī šo neatkarīgās mākslas bastionu. Ir jau pieņemts likums, kas ļauj politiķiem noteikt sabiedriskā radio un TV vadītājus.
Būtu interesanti, protams, salīdzināt A. Čaka 1931. gada pasaules kara filmu apskatu ar šodienas 2018. gada kara ekrāna fikciju areālu. Arī šodien, tāpat kā toreiz, ir filmas, kuras tiek aizliegtas. Toreiz vairākās valstīs bija aizliegts noskatīties amerikāņu režisora Lewis Milestone pēc Remarka romāna „Rietumu frontē bez pārmaiņām” motīviem filmēto All Quiet on the Western Front, 1930. Šodien, piemēram, Krievijā ir aizliegta britu „Staļina nāve” (The Death of Stalin, 2017). Nepatīkami, protams, izlasīt dzejnieka secinājumu: „Sabiedrība ir jau diezgan labi sagatavota priekšā stāvošam lielam slaktiņam. Panākumi redzami”. Pēc viņa domām, jau 1931. gadā Rīgā bija pamanāma „enerģiska sabiedrības gatavošana nākošiem, vēl briesmīgākiem kariem”.
Ko pamanām mēs šodien?
Sandra Veinberga
