Aspazija ir „intensīvas emocionalitātes tradīcijas nesēja”, uzskata latviešu filosofe Maija Kūle. Šis aspekts noteikti raksturo Aspazijas kā radošo, tā arī personīgo dzīvi kopumā. Dramaturģe, arī talantīga dzejniece, kuras liriskā balss ieskatās tēlu monologos, pārdomās, grēksūdzē un daudzpusīgajos dialogos. Viņa nebaidījās kritikas, aso polemiku, kuros nereti noris pieķeršanās kādam vienam aspektam. Būtībā viņa aicina pievērst uzmanību niansēm, kuras izriet no galvenā – cilvēku attiecību ietvara, un aicina aplūkot to no vairākām pusēm, nevis tikai vienu, akcentējot to kā neizdevušos, nepareizu un nevēlamu. Protams, sabiedrības domas un literāra teksta uztvere var būt atšķirīga. Nereti Aspazija atbild ar noraidījumu. Ir jūtama skepse un savs, stabils viedoklis, kas netiek mainīts par labu vairākumam. Atrodoties viedokļu un eksistēšanas minoritātes pozīcijā, Aspazijas balss nepieklusa. Viņa nepiekrita un neatbalstīja netaisnību, visatļautību attiecībās starp cilvēkiem, kurā ar piespiedu, vientulīgu piekrišanu jāizcieš necilvēcisks sods.
Kas ir cilvēcība? Jāuzupurējas, lai spētu turpmāk truli eksistēt, vientulīgi spert soli, smaidīt, iet vienam, kur apkārt simtiem, tūkstošiem ēnu gribētu sarunāties ar tevi, sadzirdēt palīdzības saucienu. Viņi dzird, bet viņiem nedrīkst dzirdēt. Viņiem ieelpot dienišķo indi, kas baro labi pārtikušo varu, bet līdz baltkvēlei tā arī nekad nesaēd cilvēka miesu, vien atstāj dziļas, urdošas krēpas pakrūtē. Klīsti nu un nevaino pasauli, ka mēs liekam tev būt tam, kam tev jābūt. Pasaule bij ēna. Juta sevī jūru naktī. Klupa, sasāpēja un sprāga tajā dvēseles miers. Kam to bij saklausīt? Aspazija nav svešiniece līdzīgi domājošiem, sāpju pieredzējušiem savā nostājā, redzējumā, apcerēs. Viņas vīzija par to, kam būt, un kas jau ir, tikai vai drīkstam to pieņemt, par to runāt. Ja ir tikai viena puse, un kāds dižais mums saka: tagad ir tikai tā, un mēs zemapziņā jūtam, ka tā taču nav, bet klusi mājam ar galvu, piekrītam, lai tikai netiktu tramdīti. Tas nenostrādā. Baiļu vadīti, ļaujam ar sevi manipulēt, un ar katru reizi mums sasāp arvien vairāk. Gribētos no tā ātrāk izlauzties, būt skaidrībā, uzstāt arī savu, bet maigi sakot, par mums tad tikai pasmiesies, un atklās metodes, kā mūs ierobežot vēl intensīvāk. Tāds masveida garīgās un personiskās, fiziskās brīvības kliedējs.
Tas dzinējspēks, kas pieder varai, t. i. homofobiski noskaņota sabiedrība, amatpersonas, valdība, kritiķi u. c., kuri pamatā redz pretrunīgu, pretdabisku attieksmi, izstrādā savus pamatnostādījumus, kas absolūti kavē personu spēju augt un pilnveidoties. Viens aspekts – bailes no straujas progresijas un produktivitātes. Otrs aspekts – pilnīga opozīcija. Pārliecība, ka šai sabiedrības grupai, vai konkrēti šā dzimuma pārstāvei visas ieceres rezultēsies un ievirzīsies vispozitīvākajā gultnē, respektīvi, bailes no konkurences, tātad sava prestiža graušana, aizēnošana, nepilnīgums. Otra atziņa – vairs nebūs to, kas gādā par pašsaprotamām, primitīvām ikdienas lietām, par kurām neapšaubāmi jāgarantē sievietei. Vecajā pasaulē tas ir godīgi, jaunajā – tā var kļūt par izlaidību. Sabiedrība, vīrietis nejūt spriedzi par nobijušos sievieti, jo viņu tādējādi ir vieglāk kontrolēt. Sabiedrībai un vīrietim bailes rodas no tā, ka būtībā sieviete ir spēcīga gan miesā, gan garā, un tieši tas var mainīt pasauli, un ieviest savas korekcijas.
Aspazijas nams Dubultos – Otto Magnus, CC BY-SA 3.0, via Wikimedia Commons Aspazija – from the Wikimedia Commons
