Piedāvājam lasītājiem kārtējo vēstures liecinieku: autora Antenas kritisko apceri par radio satura kvalitāti 1931. gadā. Interesanti un zīmīgi, ka daudzas no tā laika problēmām saglabājušās mūsu radio ēterā joprojām.
Visu rakstu var izlasīt šeit.
Kā norādīts šajā žurnāla „Domas” publikācijā ((Daiļliteratūras, zinātnes un mākslas mēnešraksts DOMAS, Nr. 5, 1931, 408.–410. lpp.)) 1931. gadā, Rīgas radiofonam tobrīd esot bijuši 42 000 abonementu. Šodien Rīgas radiofona tradīciju mantotājam „Latvijas Radio” klausītāju skaits mērāms jau tuvu miljonam. Pagājuši 80 gadi jeb viena cilvēka mūžs, taču virkne problēmu saglabājušās radio ēterā joprojām.
Klerikālās varas spiediens uz radio ēteru bijis aktuāls jau 1931. gadā. Nepatīkami intensīvi tas pats pamanāms arī patlaban, lai gan kristiešiem šodien ir sava radiostacija – konservatīvais „Kristīgais radio”. Nevarētu būt principiālu iebildumu pret sprediķu parādīšanos LR ēterā jeb mācītāju līdzdarbošanos diskusiju izvērsumos, taču eksistējošie piemēri liecina par samērā zema līmeņa ētera dievkalpojumu standartu un izteikti konservatīvām politiski ideoloģiskajām nostādnēm.
Joprojām saglabājusies „lektoru” (ekspertu) zinātniskās kvalifikācijas problēma. Proti, par svarīgām tēmām ēterā runā nevis tie, kas zina un saprot, bet gan tie, kuriem ir viedoklis. Rodas iespaids, ka diskusiju raidījumos autoriem svarīgāk šķiet „salaist matos” diskusijas dalībniekus, nevis tuvoties problēmas patiesības noskaidrošanai.
„Kroņa cenzūru” jūtam arī šodien, noraugoties, kā politiskās partijas ieceļ par radio vadītājiem nekompetentus, bet uzticamus cilvēkus. Publiskās domas iebildumi netiek ņemti vērā un arī šodien, 2018. gadā, Latvijas politiskajām partijām piemīt tieksme panākt, lai neviena ziņa „nerunā pretī tām patiesībām, kas nāk no valdības, koalīcijas vai policijas”. Autors ar pseidonīmu „Antena” te norāda, ka Latvijas radiofonam tobrīd bijusi tendence kopēt „Valdības Vēstnesi”. Šo pašu prasību šodien Latvijā cenšas realizēt nekam nevajadzīgā radio un TV padome, rūpējoties par to, lai sabiedrisko mediju vadību uzņemtos ļaudis, kas īsti nesaprot mediju misijas mērķus. Tātad – „trīc un dreb par sava radiofona politisko nevarību”.
Protams, ka kritiķis tobrīd apskata radiofona darbu no sociāldemokrāta pozīcijām, taču sava daļa patiesības šajos apgalvojumos ir. Ceru, ka šī senā publikācija ierosinās pārdomām un kritiskai analīzei ikvienu Karakudas lasītāju.
