Reiz Rāmuma Birzī zaļajos mežos izvērsās tikšanās starp trim, kas pārsniedza cilvēcisko attiecību paražas. Tas sākās ar burvīgu tikšanos starp maigo vēju, mirdzošo ziedu un dižciltīgo ozolu.
Maigajam vējam, kas pazīstams kā Zefīrs, piemita bezrūpīgs gars, kas ceļoja pa mežu, izplatot mīlestības un prieka čukstus. Zefīram bija maigs pieskāriens, un tas nesa patīkamu aromātu, lai kur tas gāja. Kādā liktenīgā dienā, rotaļājoties starp ziediem, tā sastapa mirdzošu un elegantu saulespuķi, vārdā Solāra, kura viena pāris stundas dienā pavadīja laiku ozola ēnā.
Solāra bija plaši pazīstama ar savām košajām zelta ziedlapiņām, kas atgādināja sauli. Viņas skaistums valdzināja visus, kas uz viņu skatījās, taču tieši Zefīra maigais glāsts lika viņas sirdij izlaist puteksnīšus. Zefīra maigie čuksti apvienojumā ar saldo smaržu, ko tas nesa, izraisīja dziļas ilgas Solārā, un viņu mīlestība uzplauka kā nekad agrāk.
Varenais ozols vārdā Orions nebija priecīgs, ka Zefīrs šūpo Solāru. Orions stāvēja garš un izturīgs, viņa zari sniedzās debesīs. Viņa klātbūtne izraisīja cieņu un bijību no visām meža radībām. Orions bija klusībā apbrīnojis Solāru no savām augstienēm, brīnīdamies par viņas spožumu un grāciju. Viņš ilgojās viņu aizsargāt un nodrošināt viņai ēnu no saules svelmes kaut tās pāris stundas dienā.
Kad Zefīrs turpināja intīmās dejas ar Solāru, tas apzinājās Oriona klusās ilgas. Tas zināja, ka Orions dziļi mīl Solāru, kas sakņojas nelokāmā spēkā un lojalitātē. Zefīrs varēja vien izjust melanholijas sajūtu, zinot, ka tā maigais pieskāriens nespēj nodrošināt aizsardzību un drošību, ko Orions varēja sniegt.
Kādu vakaru, kad saule sāka rietēt un iemeta mežu zeltainā nokrāsā, Zefīrs un Orions nonāca sirsnīgā sarunā. Zefīrs dalījās savā mīlestībā pret Solāru, savā vēlmē nest laimi un prieku, bet arī pauda atzinību par Oriona nelokāmo mīlestību un aizsargājošo dabu.
Orions, kaut arī sākumā vilcinājās, saprata Zefīra pieķeršanās dziļumu pret Solāru. Viņš zināja, ka viņa paša mīlestība var piedāvāt stabilitāti un atbalstu, taču Zefīra maigais pieskāriens ienesa Solāras dzīvē ēteriskas burvības sajūtu. Negaidītā pavērsienā abi nodibināja paktu, kas nodrošinās Solāras laimi pāri visam.
Zefīrs un Orions kopā izstrādāja plānu. Viņi orķestrēja sinhronizētu deju, sajaucot Zefīra maigās vēsmas ar Oriona aizsargājošajiem zariem. Duets radīja harmonisku čukstu un ēnas simfoniju, ieskaujot Solāru valdzinošā mīlestības skatā.
Solāra, nokļuvusi šī neparastā mīlas trijstūra vidū, jutās saplosīta. Viņas sirds sāpēja pretrunīgo emociju dēļ, kas plosījās starp Zefīra ēterisko burvību un Oriona pamatoto stabilitāti. Saulespuķe zināja, ka viņai ir jāizdara izvēle, taču viņa nespēja saraut saikni, ko Zefīrs un Orions bija izveidojuši viņas dēļ.
Galu galā Solāra nolēma pieņemt gan Zefīra, gan Oriona mīlestību. Viņa priecājās par priecīgajām dejām ar Zefīru, sajūtot smalko pieskārienu savām ziedlapiņām, un viņa atrada mierinājumu Oriona zaru patversmē, zinot, ka viņa mīlestība viņu pasargās. Solāra saprata, ka mīlestībai var būt dažādas formas un dimensijas, un tā bija viņas izvēle lolot gan īslaicīgo burvību, gan nelokāmo atbalstu, ko piedāvā dzīve.
Zefīrs un Orions turpināja savīt savas simpātijas, kamēr Solāra gozējās savās maigajās rūpēs, plaukstot zem īslaicīgā un vienlaicīgi mūžīgā apskāviena. Solāra gan nekad neatzina Orionam vai Zefīram, ka viņa mūžīgi ir saderinājusies ar Sauli, bet viņi arī paši neatzina savu saikni ar Sauli.
Saule visu redzēja, bet priecājās par Solāru un viņas vienaudžiem. Saulei ir bijušas tik daudz attiecības, ka viņa nespēj dusmoties uz nevienu. Viņa zina, ka būs šeit vēl ilgi pēc Oriona un Solāras. Viņa zina, ka pat Zefīrs pazudīs pirms viņa pēdējo reizi apkamps visus savus mīlniekus.
"Sunflower" by Cost3l is licensed under CC BY 2.0.
