Rīts – kā daudzi citi, kad maigi dūcošais un pagriezienos elektroniskas melodijas spēlējošais garais trolejbuss mani vizināja uz darbu. Savādi, ka lielpilsētā ar simtiem tūkstošu iedzīvotāju, braucot sabiedriskajā transportā ik dienu vienā laikā, tavu ceļabiedru sejas pamazām kļūst tik pazīstamas, ka, pamanot tās citur pilsētā, nevilšus pasveicini citādi pavisam svešo cilvēku. Par daudziem ceļabiedriem gan es zināju vairāk nekā vēlētos, jo svešās dzīves manās ausīs spiedās gan no atklātām telefona sarunām un skolnieku lecīgajām čalām, gan vecāku bērnišķīgajiem dialogiem ar viņu atvasēm un Stradiņa universitātes studentu medicīniskajām pārgudrībām.
Šī diena nebija izņēmums – kāda meiča pa telefonu sajūsmināti klāstīja, ka eBay nopirkusi „reālu skeletu” par 300 eiro, kurš ar visiem saviem 206 kauliem turpmāk uzticīgi vadīs topošo dakterīti cauri anatomijas un latīņu valodas terminoloģijas džungļiem. Nevilšus iedomājos par jaunām iespējām ātro kredītu devēju darbības paplašināšanai! Vai tad auditoriju neuzrunātu reklāma: „Mīļais pensionār, piedāvājums īpaši tev – ieķīlā savu skeletu šovakar, saņem naudu jau rīt, bet procentos atdod tikai pāris pirkstu falangas līdz mēneša beigām.”
Sēdēju iespiesta starp kuslu večuku un jaunu sievieti, kura drudžaini glāstīja telefona virsmu. Vīram ražena bārda auga ne tikai uz zoda un vaigiem, bet arī no ausīm spraucās pelēku spalvu pušķi un kuplās uzacis iezīmēja sirmu līniju pierē. Ģērbies viņš bija zilā neilona jakā, kas šķita sezonai pārāk plāna, džinsos un brūnās nošķiebtās ādas kurpēs – tik pamatīgās, ka tās varētu būt manas vienaudzes. Večuks snauda, un viņa pinkainā galva laiku pa laikam nošļuka uz mana pleca. Pa labi sēdošās jaunās dāmas elkonis man dūrās sānā, kā tas ir vienmēr, ja blakussēdētājs ar rokā krampjaini sagrābtu mobilo sērfo interneta dzīlēs. Sērfotājas violetais kažoks īpaši izcēla viņas jūraszaļo matu krēpes, kas brīvi viļņojās visapkārt apkaklei. Deguns un smalkās ausis meitenei bija izgreznoti ar izaicinošiem pīrsingiem, bet delnas virspusi rotāja sarežģīts hennas tetovējums. No ieplēstajiem džinsiem vīdēja divi kaulaini ceļgali, kuri man uzreiz lika nodrebināties – rudens taču, kā var nesalt?! Es tomēr spītīgi paliku savā vietā.
Beidzot bijām aizripojuši līdz Ķīpsalai – liela daļa pasažieru, droši vien – studenti, izvēlās ārā, bet iekšā iekāpa tikai daži – priekšā braucošais autobuss vairākumu braukt gribētāju jau bija nosmēlis. Mana blakussēdētāja ar košo frizūru arī izkāpa, pat nepacēlusi skatu no tālruņa ekrāna, – nodomāju, ka viņa droši vien studē arhitektos vai dizaineros – mājienus deva gan viņas neparastais izskats, gan milzīgā melnā mape, ko meitene vilka gandrīz vai pa zemi. Uzviļņoja atmiņas par pašas studentu gadiem Ķīpenē tālajos deviņdesmitajos – bohēma, plenēri, negulētas naktis – eh, tagad tas noteikti vairs nav tas: kapitālismā čupošanos aizstāj konkurence.
Iznirusi no atmiņu labirinta, sāku vērot iekāpušo Ķīpsalas pamatiedzīvotāju ģimenīti – tēvs, māte, pusaugu meita un puišelis – ap gadiem desmit. Visi, izņemot puiku, bija gurdi sasēduši man pretī, bet zēns nemierīgi dīdījās te blakus vienam, te otram trīsvietīgā sēdekļa galam. Māte pelēcīgajā dzīves nogurdinātajā sejā ar melnu zīmuli bija iekonturējusi zaļganās acis, bet daudz ekstrēmas pašdarbības pieredzējušie sarkanbrūnie mati bija sabužināti 80. gadu tīņu cienīgā ševeļūrā. Reiz baltā neilona jaka izskatījās tikpat sagurusi kā tās valkātāja, bet populārie velteņu tipa zābaki, kuros tik nepiespiesti eleganti izskatās Holivudas dīvas, pretim sēdošās sievietes kājās bija šķībi un dubļaini. Viņas vīrs, tērpies melnā vējjakā, daudz uzdzīves pieredzējušās sīksvītrainās uzvalka biksēs un brūnās kurpēs ar pītu virspusi, sēdēja vaļīgi atgāzies pret atzveltni kā klubkrēslā. Pusaugu meitene, uz vienu sānu sakņupusi un balināto cekulu pret roktura stabu atspiedusi, būrās telefonā. Viņas apģērbs atbilda pusaudžu nevērībai pret ierasto kārtību – vaļēja stepēta jaka koši rozā krāsā, zem tās T krekls ar miroņgalvu un superīsi džinsu šorti, kas uzvilkti pāri baltiem legingiem, bet kājās – kroseņu un platformeņu ārlaulības sakara auglis – augstpapēžu kedas. Visa trijotne šķita ļoti kontrastējoša, bet vienlaikus – saderīga…
Tas, kas nekādi neielīmējās man pretī sēdošās ģimenes saskanīgajā portretā, bija mazais zēns. Pirmais, ko pamanīju, ka viņam kājās sandales, lai gan bija jau oktobra beigas. Ģērbts plānā pelēkā jaķelē un nošļukušās džinsenēs, pelēkblondais kārnais puišelis kā atspole virpuļoja no loga pie durvīm, tad – uz garā trolejbusa savienojuma ermoņiku ar rotējošo grīdu, tad – pie tēva, tad – pie mammas, pēc tam – pie māsas un atkal pie loga. Viņš visu laiku kaut ko runāja, stāstīja, jautāja, uzrunādams te mammu, te tēti, bet tie nekādi nereaģēja. Neatbildēja. Pat nepaskatījās. Bet puika apņēmīgi turpināja bezcerīgo vienvirziena komunikāciju. Vecāki runāja savā starpā, bārstīja kaut kādus jēlus jokus, brīžam sarunā iesaistot arī meitu, kura šad tad izmeta kādu frāzi vai smiekliņu. Bet puišelis turpināja dīdīties. Viņš mēģināja iesēsties starp mammu un tēti, pēc tam – blakus tēvam, bet vecāki viņu rupji atgrūda: „Tūlīt norausies, muļķi!” – noburkšķēja tēvs un uzšāva dēlam pa pakausi. Māte arī iesaistījās: „Kas tu debils esi, vai?! Tūlīt kāpsi ārā un pie omes ciemos nebrauksi!” Vecāki atkal pievērsās viens otram un bez īpašas kaisles sāka skūpstīties. To redzot, māsa novaikstījās, uzmeta brālim nicīgu skatienu, izbolīja acis un atgriezās virtuālajā valstībā.
Kādu pusminūti bija miers, bet tad zēns atkal sāka iepriekšējo riņķa deju, izmisīgi cenšoties pievērst sev uzmanību: “Tēti, tēti, kāpēc tiltam vajadzīgas tās šņores?! Paskaties, tur Tallinks brauc! Mēs kādreiz pabrauksim ar to kuģi? Mammu, re, kur Doma baznīca, to torni tagad remontē. Tur blakus ir kuģniecības muzejs, mēs tur bijām ekskursijā ar klasi. Tēti, tēti varam aiziet tur vēl? Mammu, tu zini, kāpēc Latvijai ir tāds karogs? Vai mēs, lūdzu, varam aiziet uz Makdonaldu? A kāpēc tai zaļajai mašīnai ir baltas durvis? Re, kur ātrā palīdzība brauc – laikam, kāda avārija. Tēti, skaties, tur mēness spīd! Kāpēc tā, ja ārā ir gaišs? A cik tas Mēness ir liels? Tā kā kuģis? Tēti, kas tur ūdenī peld par putniņiem? Ko?! A baloži prot peldēt? Kāpēc šitam autobusam ir tas savienojums vidū, kāpēc viņu vienkārši nevarēja tādu garu taisīt? Mammu, mammu, kāpēc tā meitene uz mani skatās?” Uz pēdējo jautājumu seko zibenīga atbilde no māsas: „Tāpēc, ka tu esi stulbs!”
Beidzot, izspraucies cauri Vanšu tilta korķim, trolejbuss piebrauca pieturā. Satrauktā pasažieru straume, sasniegusi ilgoto krastu, izlija pilsētā, paraujot līdzi arī man uz pleca dusošo večuku un viņa bārdaino galvu. Trīs pretī sēdošie – māte, tēvs un meita – bija aizsnaudušies. Puišelis skumīgi piesēda man blakus. Palūkojies uz aizmigušo trijotni, viņš piešķieba galvu, pacēla acis uz mani un nopūtās: „Nu kāpēc es esmu tik stulbs?….”
Mirkļa vājprātā es paķēru mazo zēnu aiz rokas, un pēdējā brīdī abi izmetāmies no trolejbusa. Mēs skrējām gar kanālu aizelsušies, līdz nokļuvām pie brīva soliņa vecu ceriņkrūmu ielokā. Apjukuši apsēdāmies. Ūdenī bez skaņas slīdēja pīles, bet otrā krastā tramvajs čīkstēdams aizlocījās gar Nacionālo teātri. Puika pacēla no zemes zariņu un pameta pīļu virzienā. Iesmējās un noteica: „Es esmu Ralfs Sīmanis, bet tu drīksti mani saukt par Rafiku – kā mājās.” Sākām runāties – sākumā mazliet drudžaini, vārdu plūdos gremdējot mulsumu, bet pamazām aizmirsāmies.
Uzzināju, ka Rafikam ļoti patīk iet skolā, bet draugu gan tur nav un daudzi viņu apsmejot, jo viņš esot pa pusei čigāns. Puika pastāstīja, ka mājās bieži nav malkas un tad viņi plēšot dēļus no pamestajām apkārtnes mājām. Drīz jau dēļu gan vairs nebūšot, jo visas Ķīpsalas mājas esot ieņēmuši biezie.Te Ralfs saminstinājās, šķiet, iztēlojoties, kā bagātnieki ar ieročiem rokās atņem viņa pasauli… Zēnu aizraujot lasīšana. Bet vecāki to nevarot ciest, smejoties par viņu, saukājot par zinīti un profesoru. Tad viņš mūkot prom un ar grāmatu slēpjoties uz pamestās kaimiņmājas šķūņa jumta. Uz šķūņa, kuru viņa senči nokurinās vai to iekaros biezie.
Nemanot bija piezadzies izsalkums, tāpēc cēlāmies un gājām uz Makdonaldu. Nebiju tur bijusi gadus desmit, bet daudz nekas nešķita mainījies. Rinda stiepās līdz durvīm, tomēr stāvēšanai bija arī savs pluss – varējām labi apsvērt kāroto pasūtījumu. Vienprātīgi izvēlējāmies bērnu komplektus, piedevā saņemot divus Minionu leļļukus – vienu ar padusē iežmiegtu banānu, no kura šaujas ārā enkurs, otru – vienaci ar zaļu raķeti rokās. Notiesājuši ēdmaņu, izspēlējušies ar dzeltenajiem cilvēciņiem un kārtīgi piesūkušies ar neaizmirstamo aromātu, nolēmām kuģniecības muzeja vietā jaukos Minionus aplūkot kino. Ejot gar operu, pārrunājām neskaitāmus aktuālus jautājumus – gan baložu prasmi peldēt, gan tilta vanšu konstruktīvo nozīmi, gan Latvijas karoga krāsu vēsturi, gan Zemes uzticamā pavadoņa Mēness izmērus, gan daudz ko vēl. Ralfam aptrūkās jautājumi, bet manam stāstam nebija gala. Tik daudz bija jāpaspēj.
Pēc filmas iekāpām vilcienā uz Ķemeriem. Reiz greznā kūrortpilsēta nu bija Jūrmalas veco un slimo ļaužu izgāztuve. No acīm prom, no sirds ārā. Rafiks bija samiegojies un vilciena riteņu rāmajā klaudzināšanā aizsnaudās. Kad izkāpām, rasināja smalks lietutiņš kā migla, kā stacijas liepās aizķēries mākonis. Sakumpuši, galvas kapucēs ierāvuši, gar šoseju kātojām purva pastaigu laipas virzienā. Pēkšņi bija kluss – nedzirdēja vairs ne garāmbraucošo automašīnu riepu šņācošo cīņu ar mitro asfaltu, ne priežu šalkšanu, ne mūsu elpu. Stāvējām purva ieskauti un smaidījām. Klusums griezās ausīs un pātagoja smadzenes. Sadevāmies rokās un skrējām pa slideno laipu tālāk, dziļāk klusumā. Skrējienu apturēja purva rāvā iegrimis laipas posms. Stāvējām un bezspēkā, dusmās, izmisumā kliedzām un raudājām. Savā neprātā bijām iztrūcinājuši aizkavējušās dzērves – tās ieskrējās, slaidos kaklus izstiepušas, sudrabaini melnos spārnus švīkstinot un ap mums lokus metot, cēlās debešos, sakliedzoties īsiem spalgiem saucieniem, kuri saplūda veselā trompešu ārijā, līdz attālinoties pārvērtās grudzinošā murdoņā, kura iedūra sirdī kā lāsteka. Rudens. Viss.
Pēc nedēļas pa trolejbusa logu redzēju Rafiku Ķīpsalā pie Olimpijas. Pelēku seju, sabozies, šļaugani gar sāniem nolaistām rokām viņš izskatījās kā dzērvjulēns, kura kāsis aizlidojis, nesagaidot, kad viņam izaugs lidspalvas.
