Standartizācija un kārtība. Parunājam par ko abstraktu un reizē pavisam konkrētu? Parunājam tā kā runā 21. gadsimts. Labi?
Kurp virzās civilizēta sabiedrība, kuras pamatnoteikums ir kalpošana standartiem? Mākslinieciskā jaunrade, individualitāte un oriģinalitāte tiek izskausta. To pierāda jaunā izglītības sistēma ar savu kompetenču izglītību, kas negarantē jaunu, spīdoši medainu nākotni. Tā ir eksperiments, kuras sekas neviens nav gatavs prognozēt, jo gribēja tak labu!
Eiropas standarti taču. Tiem jāseko kā laternām. Tāpēc mūsu nākotnei jau sen ietaisītas sliedes, kuras nepieļauj novirzīšanos. Tikai sīks pagrieziens jau padara indivīdu par „out-saideru”, brīvdomātāju, mākslinieku, pravieti utt. Tas nav pieņemams. Ziniet ko? Nav svarīgi, kā tas tiek nosaukts. Muļķības vai taisnība? Kāda paradoksāla domāšana – laikmets, kad atšķirība tiek apjūsmota un cildināta kā kaut kas sevišķs, taču tai pat laikā sistēma to jau paredzējusi sagraušanai un pat sagaida, un atbalsta ceļa rullis, kas visus savādos saplacina vienādi. Vai mēs tiešām dzīvojam demokrātijā? Jāsmejas. Nē, mēs dzīvojam demokrātijā. Runājam par visu un neko. Vientieši. Liekulības tirgus. Pērc un pārdod. Ko tu pārdod? Tukšu gaisu? Tukšu tikumu un vērtības, kurām nav svara? Diemžēl saprātu nenopirksi, taču pārdot to var. Vientiesi, tavs viedoklis ir muša pret braucoša auto stiklu. Dzīres mēra laikā ir dzīves svinēšana.
Akli pelēkajam ikdienas pilsonim, kurš raujas tikai savas mēnešalgas dēļ, nav svarīgi, kurš diktē noteikumus, maina un ieveido būra režģus, jo viņa dzīvi lielos vilcienos tas nekādi nemaina. Vai ir svarīgi, kurš ir pie varas, ja ik pēc četriem gadiem mainās tikai sejas? Rādīt ar pirkstu un klusumā gruzdēt, ne reizi nesaceļot spuras un adatas, ir mūsu ikdienība. Atskaitot, protams, Facebook augsti attīstīto intelektuāļu armiju. Cepuri nost un salut! Ja es šo sauktu par satīru, runātu pārāk tieši. Kur paliek fikcija? Kā ieslēpties puķītēs? Vai 21. gadsimtā vajag slēpties puķītēs?
Esam pieķērušies patriotiski romantizētajai latvietībai, kura turpina sisties pret aizvērtām durvīm. Paši jau esam tās aizvēruši. Jau sen. „Vergu tauta“? Vai tāds tas jēdziens? Izklausās nepiedodami, nievājoši… Vai mēs to gribam? Nometam lāpas, dakšas un rīkstes, liecam muguru visa priekšā. Rīt uz sārta sadedzinās salmu lelli, kas mēģināja kaut ko darīt citādi. Viņai nepiedeva.
Dusmas un samierināšanās pastāv līdzās, jo, patiesību sakot, neviens nav gatavs rīkoties. Neviens nezina, kā rīkoties. Šī ir tikai faktu konstatācija, nekā jauna, taču mūsdienu kārtību un ikdienu tomēr der ieskicēt . Varbūt tas kādam noderēs. Iznāk dzēlīgi un varbūt naidpilni… laikam jāraksta kāds postmoderns stāsts, izmantojot absurda un ironijas paņēmienus, taču kurš to atpazīs un izlasīs? Varbūt neliela saujiņa atlikušās latviešu inteliģences ieklausīsies. Tā pati, kura turpinās sludināt godprātību pret sevi un pasauli saviem studentiem, kuriem jau tā darbu pāri galvai.
Drudzis ir pareizais atslēgas vārds. Ha, ha… varbūt es tukši muldu, pakļaujoties savai šodienas personībai. Viss ir fikcija. Uzrunāju Tevi, lasītāj, citējot meistarības kalngalu Gunti Bereli: ,,Netici rakstītam vārdam,” un ,,es nekad nerunāju muļķības”. Citāta beigas. Prozit, draugi, un palieciet sveiki!
"Street lamps - Dark City" by melusina parkin is licensed under CC BY-NC 2.0
