Šis rīts man ir iesācies agri – duša, frizūra, pēdējās mantas somā, brokastis. Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm desmit. Tūlīt jāizbrauc, bet es vēl neesmu kārtībā. Vīram jau apavi kājās, stāv pie durvīm un dīdās. Atkal es čammājos, pat tad, kad esmu cēlusies divas stundas pirms viņa. Labi. Vēl pāris minūtes un esmu gatava. Atvadu bučas kaķim, piekodinājums lai puķu podi paliek uz palodzēm. Viņš noskatās un es ceru, ka Karalis (tā sauc kaķēnu) būs rātns šīs trīs dienas.
Piebraucam pie draugu mājas, viņi iekāpj mašīnā, un mūsu atpūtas brauciens uz Igauniju var sākties. Līdz Rīgai mums navigāciju nevajag, taču iebraucot Rīgā, pabraucot garām Dailes teātrim, jautāju puišiem vai nevajag navigāciju? Abi pārliecināti saka, ka zina, kurā virzienā braukt. Mēs ar draudzeni Kristiānu tikmēr aizmugurē absolūtā mierā meklējam, ko pa ceļam vēl varētu apskatīt. Nolemjam par labu Salacgrīvas promenādei, Kuivižu skatu tornim un Kuivižu zoo.
„Cik diez vēl tālu līdz Salacgrīvai? Puiši! Uz kurieni mēs braucam?” Šos trīs dažādās intonācijās iznirstošos teikumus dzirdu no Kikas mutes. Mūsu lielie stūrmaņi nogriezušies uz nepareizās šosejas. Tagad iznāk, ka mēs braucam Siguldas virzienā. „Nu, brauksim uz Igauniju caur Siguldu”, pajoko Tomass, bet Dāvis smiedams jau meklē, kur apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Apmetam ripā un nu gan esam uz pareizā ceļa.
Braucot garās stundas, es aizdomājos, cik interesanti – pamodāmies Latvijā, bet gulēt dosimies citā vietā, citā pilsētā, citā valstī. It kā jau nav tālu, bet tomēr, cik daudz var paveikt vienas dienas laikā. Šo vajadzētu atcerēties slinkumdienās – arī tad var paveikt daudz.
Domu atkāpe no manas galvas pazudusi, skan mūzika un mēs visi priecājamies pa brīvdienu sākumu. Salacgrīva klāt! Vai precīzāk – mēs esam Salacgrīvā klāt! Noliekam mašīnu netālu no promenādes un dodamies pastaigā. Pēc tik garu stundu sēdēšanas ir labi izlocīt muguru un kājas. Neizpaliek, protams, arī fotogrāfēšanās, smiekli un pļāpas par neko. Cik labi ir tā reizēm runāt par neko, tikai baudīt, kā vārdi droši plūst pār lūpām, visi tevi saprot un pretī atjoko par to pašu neko. Salacgrīvas promenāde nav liela, taču ļoti sakopta un skaista vietiņa, tur piestājuši arī kuģīši – cits par citu glaunāks. Blakus skaista bāka, kurā ierīkots krodziņš, koka laiviņa bērniem un soliņi, kur sēdēt un izbaudīt tuvumā esošās jūras gaisu.
Esam izstaigājušies un sēžamies iekšā mašīnā, lai dotos uz zoo un skatu torni. Taču izdzertais ūdens daudzums sāk likt par sevi manīt, un mums visiem prātu aizmiglo tikai viena vēlme. Attopamies Hesburgerā. Jā, paši šokā. Tur esam savas vajadzības apmierinājuši, sēžam un ēdam pusdienas. Tad secinām, ka Kuivižiem esam pabraukuši garām. Nu, malači! Visi diezgan ironiski par sevi pasmejam. Nekas, atpakaļ braucot, apskatīsim plānoto. Kad pusdienas paēstas, tad esam gatavi šķērsot robežu. Robežkontrole stāv, mūs neaptur, citus gan. Parasti jau starp Baltijas valstīm robežkontoles nav, bet šī brīža notikumi škiet liek būt vērīgākiem.
Esam iebraukuši Igaunijā. Līdz Pērnavai apmēram stunda. Tā paiet ātri, jo visi plānojam, kādas procedūras izvēlēties. Iebraucam Pērnavā un Dāvis saka: „Man brīžiem pazūd bremzes!” Puiši pret šo situāciju ir uzmanīgi. Taču mēs meičas aizmugurē jau taisām mazo paniku. Cik tipiski, vai ne? Tad kādā krustojumā pastāvējuši pie sarkanas gaismas, puiši spoguļos pamana, ka kaut kas no mašīnas ir izpilējis. Nojaušam, ka bremžu šķidrums. Līdz viesnīcai tiekam veiksmīgi. Apstājamies. Kamēr mēs ar Kiku tīrām mašīnas salonu, atbrīvojot to no šokolādes papīrīšiem un tukšajām ūdens pudelēm, vīriešu kārtas pārstāvji veic mašīnai ātro apskati un secina, ka bremžu šķidrums patiesi tek. Pāris zvani un konsultācijas ar kādu draugu, kurš strādā autoservisā. Visi ir vienisprātis, ka mājās mēs tiksim, un viss ir normas robežās. Viņi pārliecina arī mūs, meitenes.
Lieliski.
Epopeja ar mašīnu šodien ir noslēgusies, ieejam viesnīcā, atrodam istabiņu atslēgas un dodamies iekārtoties. Esam ieradušies Estonia Medical SPA & Hotel. Mūsu istabiņas atrodas blakus, tās ir mazas un kompaktas, bet ļoti mīlīgas, ir viss nepieciešamais, viss ir sakopts un tīrs. Laiks doties un pieteikties procedūrām. Kristiāna, kura veica rezervāciju, e-pastā ir saņēmusi ziņojumu, ka procedūras jāpiesaka 24 stundas iepriekš. Mums der, pieteiksimies rītdienai vai parītdienai.
-„Mēs gribētu uz šo.”
-„Šai procedūrai nav brīvu laiku.”
-„Ne rīt, ne parīt?”
-„Nē.”
-„Nu labi, tad šo!”
-„Nebūs iespējams.”
-„Tad mums abām uz šo”
-„Ir tikai viena brīva vietiņa.”
-„Un šis?”
-„Jā, to var.”
Apmēram šādi aizrit mūsu diskusija angliski, krieviski. Beigās visiem mazās rozā pierakstu lapiņas ir aizpildītas, kaut ko jau esam sarunājuši, ne visiem ir simtprocentīgi plānotais un gribētais, bet kopumā nav slikti. Citam gan nācās izvēlēties vienīgo brīvo laiku – astoņi no rīta, bet tas prieku par gaidāmo masāžu nemazina. Tomēr neliek mieru jautājums – ja jāpiesakās 24 stundas iepriekš, tad kā viss jau divas dienas uz priekšu tik pilns? Kika vēlreiz apskata e-pastu un smīn. „VISMAZ 24 stundas iepriekš“. Labi. Dzīvē viss noder.
Atgriežamies istabiņās, uzvelkam peldkostīmus, smagos zābakus nomaina baseina čības un dodamies izpētīt ūdeņus. Šeit ir trīs burbuļvannas, trīs pirtis, karstais baseins un aukstais baseins, dažādi ūdens spiediena masāžas elementi, un mēs to izbaudām no sirds. Kad pirkstiņi jau sakrunkojušies un vēders burkšķ, tad lienam ārā no ūdnes. Saģērbjamies, izžāvējam matus un nolemjam doties uz tuvāko Rimi pēc kādām uzkodām vakaram. Ar mašīnu vai kājām? Stiprais dzimums izrāda vājuma pazīmes un slinkumu iet ar kājām. Tad nu brauksim ar automašīnu.
Veikals te kā veikals. Tādi paši Rmi kā Latvijā, tikai pie salātu stenda ilgi jāzīlē, kas tie par salātiem. Vakariņas iepirkuši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Draudzīgi sasēžam vienā istabiņā, šoreiz izvēlamies mūsējo. Mielojamies, pļāpājam un spēlējam līdzi paņemtās galda spēles. Taču nogurums pēc tādas dienas liek par sevi manīt. Atvadāmies. Draugi dodas uz savu istabiņu, un arī mēs dodamies pie miera. Rīt mūs gaida jauni piedzīvojumi un jaunas pieredzes. Saldu dusu.
