Graudaina, pelēka masa stiepjas līdz melnā plastmasas spaiņa lūpai. Uldonkulis, cimdotām rokām, piesmeļ pilnu lāpstiņu betona putras un uzkleksē to uz maigi rozāto, kā šo krāsu sauc Bernānīte, flīžu mugurām. Soli pa solim vannasistabas siena aizaug rozā klucīšiem, bet uz grīdas nevērīgi ceļas atgriezumu kaudze, atgādinot Lego klucīšu būvi. Bernānīte, kura uzvārda dēļ kaimiņu starpā tā mīļi iedēvēta, ik pa brīdim ienāk vannasistabā, uzmet aci procesam, uzslavē kaimiņa Ulda darbu un nopriecājas par telpas jauno vaigu – tā sen bija pelnījusi uzfrišināšanu.
Caur virtuves logu ieraudzīdama abas kaimiņu meitenes – Arlitu un Luīzi –, Bernānīte paver stikloto rāmi un sirsnīgi aicina: “Nāciet, nu! Tūlīt būs gatavas pankūkas.”
“Ar ievārījumu?” Luīze tincina sev raksturīgajā iedabā.
“Pat ar trīs dažādiem,” Bernānīte nepaliek atbildi parādā un skubina, “Skrieniet šu!”
Kad abas draudzenes sasēdušas pie mazā virtuves galdiņa, kas apjozts ar puķainu vaskadrānas svārku, pie durvīm atskan klauvējiens, kas, atbildi negaidīdams, tūdaļ nāk iekšā. Tā te, “Baltajā mājā”, ir pieņemts – pieklauvēt, dodot zīmi, taču nākt iekšā pašam, durvju vēršanu no otras puses negaidot, reizēm vien sadzirdot saucienu “iekšā!”.
Atnācēja ir Arlitas vecmāmiņa jeb Papa – tā Arlita viņu izsenis saukusi, un tā arī visi pārējie viņu atpazīst, pat raksta ar lielo burtu kā īpašvārdu – lielu un īpašu. Papa iekārtojas uz taburetes pie plīts siltā sāna un sāk čalot ar Bernāni. Tiklīdz pankūkas bļodā sarukušas, meiteņu uzmanību piesaista Uldonkuļa rosīšanās vannasistabā, un pēc mirkļa abas jau ir tur.
Flīzētājs apstāsta savu darbu, demonstrē to arī praksē, kā arī ļauj meitenēm pašām iemēģināt roku. Kad tas izdarīts, draudzenes apmainās zīmīgiem skatieniem, viegli pamāj ar galvu, it kā viena otrai nododot slepenu zīmi “skaidrs”, un nemanot paņem pa gabaliņam no flīžu atgriezumu čupiņas. Luīze, būdama īpaši nadzīga, sīkā ķobītī, kas laiski guļ turpat uz grīdas un tā vien gaida savu iznācienu, iesmeļ šļuku cementa.
Izgājušas mājas pagalmā, viņas pārlaiž skatienu apkārt. Jārīkojas ātri, nevar stiept garumā.
Gluži pie pašām ieejas durvīm “Baltajā mājā” viņas nolūko piemērotu sienas pleķīti – uzreiz zem balto ķieģeļu zemākās rindas, vietā, kur šmaugākais vīnogulāja zars dažreiz vasarās atvij savu ogoto pirkstu.
“Te būs labi,” Luīze spriež, ar zemē atrastu ozola zariņu maisīdama cementu.
“Te,” Arlita apstiprina, pirkstu piesizdama pie sienas.
Mudīgi katra ķeras pie sava rozā gabaliņa, ar kociņu smērē virsū ķiti un piespiež pie sienas, izveidojot trīs klucīšu zīmi.
Pēcpusdienas saule ir vēlīga – pavisam ātri izkaltē draudzeņu veikumu, piediegdama to tur ar saviem staru diegiem uz ilgiem, ilgiem laikiem.
“Tā ir kā signalizācijas kastīte pie sienas,” Arlita spriež, nolūkodama veikumu.
“Jā, un tas būs mūsu slepenais kods,” Luīze atbalsta ideju, ar pirkstu uzvelkot zīmi uz svaigi noglazētā laukuma.
“Tas būs mūsu slepenais slēdzis. “SIGNS” – tā mēs to sauksim,” Arlita naski izveido jaunvārdu pa savai modei, apspēlējot signalizācijas ideju.
“Aksels, Loikanels un viņu slepenais slēdzis “SIGNS”. Vareni!” Luīze sajūsmā sasit plaukstas.
***
Kopš tā laika pagājuši kādi gadi divdesmit un varbūt trīs. “SIGNS” aizvien turas pie “Baltās mājas” sienas. Turas ne vien mūsu signalizācija, bet arī draudzība. Turas arī Uldonkulis. Papa un Bernānīte no tāluma (bet varbūt tuvāk kā jebkad) noraugās, kā es dažkārt pirkstiem pāršļūcu pār saulē izbalējušo noflīzēto laukumu, uzzīmējot mūsu slepeno zīmi – to, kura aizved uz vasarām, Bernānītes pankūkām ar trīs dažādiem ievārījumiem, vīnogulāja ogotajām ķetnām, siltumu un (pa)sauli, ko neviens cits nepazīst tik cieši kā Aksels un Loikanels.
