Kad iedomājamies reālismu un fantastiku radām bērnu, mēs attopamies pie Gabriela Garsija Markesa, precīzāk, pie viņa darbiem maģiskajā reālismā, kurus caurvij spilgts reālisma skarbums un maģisku elementu kopas, radot pasaules simulāciju. Simulāciju, kura neļauj lasītājam novērsties no vēstījuma.
Markess kā teksta Dievs vispirms rada telpu un vidi, kurā visam norisināties, lai gan tā bieži vien ir tikai kā fons un paliek nojaušama, tā vienmēr spilgti atspoguļo gan tēlu iekšējo pasauli, gan notikumus. Kā piemēru šeit var minēt stāstu par Erēndīru, kura darbība nosisinās tuksnesī, kurš ir tik pat sauss un neauglīgs kā tās vecmāmiņa vai ilgas pēc labākas dzīves un brīvības miermīlīgā ceļā. Arī stāstā notiekošie notikumi ir neparedzami, gluži kā tuksneša vētras – vienu brīdi var būt saulains, bet jau nākamajā, mūs aprij smilšu vilnis, gluži kā spriedze, ko uztur Markesa veidotais naratīvs.
Bet vidē bez tēliem nevar notikt darbība, tādēļ tos autors izvieto precīzajā laikā un telpā kā lelles, kuras lappusi pa lappusei atdzīvojas ar mūsu fantāzijas un teksta palīdzību. Precizitāte nebeidzas tikai ar to, visiem tēliem ir nozīme notikumu attīstībā, tādēļ bieži var apmaldīties lēmumos par to, kas īsti ir galvenais varonis, jo to loma nereti ir vienlīdz svarīga. Bet pilnībā atklājas tikai daži tēli, kuri arī ir centrālie. Visu nosaka detaļas, kuras lasītājs pamana vai nemana, kas nosaka arī to, kādu stāstu, tad lasītājs saņems. Tieši teksta daudzslāņotība padara Markesa darbus tik īpašus, viņš rada vairākas paralēlas indivīdu realitātes, atklājot tās tikai detaļās, kuru nozīmību viņš uzsver ar atkārtojumiem, laikā, simbolos, tēlos, telpā. Un varbūt tādēļ liekas, ka autors atkārtojas bezgalīgi daudz un apnicīgi. Lai lasītājs netiktu maldināts, tad Markesam nav aptrūcies, ko teikt, viņš tikai atkal un atkal norāda, ka tieši šis tēls, simbols utt. ir svarīgs. Viņš pārliecinās, ka nekas nepaliek nepamanīts, reizē pārbaudot mūsu erudīciju – veidot sakarību lentes. Viens no šādiem piemēriem ir stāsts par pulkvedi, kur detaļas – viņa vārds, gailis, sieva, attieksme pret apkārtējo vidi, ilgas un pieķeršanās lietām ir elementi, kuri palīdz viņu atklāt pilnībā.
Nenoliedzami šādas lentu ir vairākas, kuras aizved lasītāju pie vienas no vairākām realitātēm un stāstu atrisinājumiem, par kuru izvēli ir atbildīgs pats lasītājs, bet autors tikai rīks ar norādēm uz vairākiem virzieniem. Jau pieminētājā stāstā par pulkvedi mēs varam pievērsties un padarīt par svarīgu un centrālo sievas tēlu, padarot pulkvedi par palīgu tās atklāšanā.
Un tieši tādēļ lasītājs ir novietos kā spirālēs izejas punktā, kur cilpu pēc cilpas mēs varam iziet cauri dažādiem slāņiem. Kad šķiet, tūlīt mēs jau būsi sasnieguši tās galapunktu, notiek jauns negaidīts pavērsiens un atkal sākas viss no gala. Tādā veidā, spirālei ejot uz augšu, tā paplašinās. Katrs nākamais posms ir gandrīz tas pats, bet tajā pašā laikā simulācija par to pašu, jo esam jau tur bijuši, bet tagad varam palūkoties uz to jaunas pieredzes un uzkrātu zināšanu acīm. Šo situāciju vislabāk raksturotu „Dievišķās komēdijas” sižets, kur lasītājam jāiziet caur elles lokiem, lai tiktu pie debesīm un galu galā pie vienīgi viņam kā indivīdam – pareizā nobeiguma.
Un tas, ko pavisam noteikti vajadzētu zināt lasot Markesu ir tas, ka autors visa teksta garumā seko šim spirāles principam. Viņš novieto mūs kādā noteiktā situācijā, iesilda mūsu domāšanu, tad beidz vienu posmu, tad nākamajā pamazām izaicina mūs, paātrinot asins plūsmu vēnās ar katru posmu aizvien vairāk un vairāk. Un tad īsi pirms gala punkta mūs atstāj vienus, gatavus pieņemt savus lēmumus, viņš atbrīvo mūs no apkārtējās vides radīto neapstrādātās informācijas burbuļa un padara brīvus, lemt spējīgus, pieredzējušākus nekā bijām pirms uzsākām šo ceļu kopā ar viņu. Lasītājs ir spējīgs izvēlēties savu patiesību. Un tas arī ir iemesls kāpēc būtu vērts lasīt Markesu.
