Šī ir reportāža ir par manu, Liepājas Universitātes studenta Roberta Gorodko, ekspedīciju Liepājas ielās, sastopot ierastas lietas un iepazīstoties ar ko pilsētvidei neraksturīgu
2020. gada 16. septembris. Centrālās Liepājas ielas un apskates objekti ļaužu pilni. Ikvienu vietējo iedzīvotāju un pilsētas viesi apmirdz saules stari un darbadiena rit pilnā sparā. Rožu laukumu, kas atrodas pilsētas centrā, piepilda cilvēku grupa. Pieļauju, ka plānots doties ekskursijā pa Liepāju, bet varbūt kāda cita mērķa vadīti viņi sapulcējušies vienā laikā un vietā. Skatoties apkārt, redzu, ka citi steidzas uz darbu, skolu, dažādām tirdzniecības vietām vai arī izbauda laisku un bezrūpīgu trešdienas rīta pastaigu.
Turpinot manu ekspedīciju pa Liepāju, skatlogā ieraugu iespaidīgu grāmatu krāvumu. Iespējams, ka liela daļa šo grāmatu ir nesen izmantotas, bet varbūt jau ilgu laiku tās klāj putekļi un ir cilvēka neskartas. Cik ieinteresēti mēs mūsdienās esam daiļliteratūras lasīšanā, pētīšanā un radīšanā? Vai grāmatas ir senlaicīgas un zaudējušas savu konkurētspēju? Vai nākotnes perspektīvā ražosim un baudīsim tikai elektronisku saturu? Ļoti daudz jautājumu par šo tēmu, bet diezgan maz konkrētu atbilžu. Saprotams, ka šodienas dzīvē pozicionēts maksimāls digitalizācijas process, bet vai šādi netiek izskausta materiālo, nemateriālo objektu un radošā intelekta oriģinalitāte un autentiskums? Jāatzīst, ka pats neesmu aktīvs lasītājs, bet, ja man jādod priekšroka, tad izvēlos drukātas un fiziski taustāmas, nevis elektroniskas grāmatas.
Grāmatas ir jālasa, jo tās paplašina redzesloku, domāšanas spektru, kā arī bagātina leksiku un komunikācijas spējas. Viena no vietām, ar ko man asociējas grāmatas, ir baznīca, tādēļ viesojos Liepājas Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrālē. Vairākas reizes iets garām, bet apmeklēju pirmo reizi. Līdzšinējā pieredze un zināšanas vēlreiz apstiprina, ka baznīcas gan ārpusē, gan iekšpusē ir greznas un izbrīnu raisošas. Satiekos ar baznīcas pārstāvi un tieku iztaujāts par dzimto vietu, nodarbošanos un ticību. Tāpat saņemu informāciju par pasākumiem un ikdienas norisēm baznīcā. Man atļauj arī fotografēt, tikai bez skaņas un zibspuldzes. Sarunas vada patīkams miers un harmonija. Iekšējas pilnības pārņemts, dodos tālāk.
Lai arī sācies ceturtais gads, kopš dzīvoju un studēju Liepājā, katra pastaiga iepazīstina ar ko jaunu un līdz šim neredzētu vēju pilsētā. Pēc baznīcas apmeklējuma sastopos ar, manuprāt, ne pārāk populāru un tajā pašā laikā tipisku pilsētvides parādību. Vai katrs no mums ir reiz barojis putnus? Ieraugu, kā Jāņa Čakstes laukumā cilvēks apsēžas uz soliņa un pāris sekunžu laikā to ieskauj prāvs baložu bars. Valda uzskats, ka nav pareizi barot putnus, jo tādējādi mēs tos pieradinām un, grūtākiem laikiem pienākot, šīs dzīvās radības nespēj izdzīvot ēdiena nepieejamības dēļ. Protams, tas ir jauks žests no cilvēku puses, bet ilgtermiņa perspektīvā neatbilstošs. Palīdzam tagad, iznīcinot vēlāk.
Šīs pastaigas laikā iepazīstu dažādus mākslas darbus uz ēku sienām – lielus, mazus, krāsainus, bālus, reālistiskus un abstraktus. Katram savs vēstījums un izpildījums. Šajā brīdī saprotu, cik māksla var būt daudzveidīga un iespaidīga. Jā, tā ir ierobežota fiziski, bet neierobežota garīgi. Uzskatu, ka ikvienā no mums mīt mākslinieks, bet cik attīstīts un kompetents, ir pavisam cita tēma.
Manā redzējumā Liepāja nav tik pilsētnieciska, kā, piemēram, galvaspilsēta Rīga, senā Mītava jeb Jelgava vai Latgales pērle Daugavpils. Infrastruktūra, industrializācija un citas jomas, bez šaubām, attīstās, bet jūras, mežu, pastaigu taku un citu dabas objektu klātbūtne rada sajūtu, ka dzīvo pilsētas un dabas harmoniskā apvienojumā.
Interesanti starp rudens lapām un aptuveni 100 metru attālumā no pludmales ieraudzīt zemē sakritušus ābolus. Šāds skats man, puisim no laukiem, rada izbrīnu un vienlaicīgi nostalģiju pret dzimto pusi un bērnības piedzīvojumiem.Protams, ka ābeles neaug tikai laukos, bet tas, ka pilsētniekam ir viena dzīves uztvere un lauciniekam cita, ir pavisam skaidrs.
Turpinot pastaigu ar mērķi nokļūt līdz jūras krastam, nelielā krūmājā ieraugu kaķi. Nedaudz sabijies, bet šķiet draudzīgs. Spīdīgās un kuplās spalvas dēļ pie sevis nodomāju: “Šim četrkājim noteikti ir saimnieks!” Pats esmu izteikts kaķu mīļotājs – ja varētu, tad parūpētos par visiem pamestajiem ķepaiņiem. Pieķerot sevi pie šīs domas, secinu, ka mēs katrs drīkstam pafantazēt un aizdomāties par nesavtīgiem darbiem, bet būsim reālistiski un apzināsimies savas spējas.
Mana trešdienas ekspedīcija beidzas ar, nebaidīšos paust, nedaudz šokējošu skatu – lapsa Liepājas pludmalē! Šim dzīvniekam vajadzētu būt mežā vai klajumos, bet ne pilsētā. Netālu dzirdu sarunājamies cilvēkus, kas diskutē, ka lapsajau ilgāku laiku mitinās pludmales kāpās un ka šī nav vienīgā kuplaste apkārtējā teritorijā. Papildus tam no lapsas uzbrukumiem ciešot
mazāki suņi un kaķi. Man izdodas ieraudzīt tikai vienu lapsu – diezgan noplukušu, simpātiju neizraisošu un pat atbaidošu. Iespējams, ka dzīvniekam ir trakumsērga, jo uzvedas pārāk droši, kas nav raksturīgs meža dzīvniekiem. Runājot par dzīvnieku pasauli, esmu par to, lai katra būtne dzīvotu savā vidē, kur reiz adaptējusies. Vai tas, ka lapsa, kura, visticamāk, ir slima, klaiņo Liepājas pludmalē un apdraud kā cilvēku, tā arī citu dzīvnieku dzīvības, ir pareizi? Šķiet, ka nē. Ceru, ka šī situācija tiks atrisināta, lai ikviens no mums – gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi un četrkājainie draugi – varētu justies droši un komfortabli.
Ekspedīcija pa Liepāju lika saprast, ka, jo vairāk tu iepazīsti ierasto vidi sev apkārt, jo vairāk jauna tiek atklāts. Gan ikdienišķajam, gan arī atšķirīgajam piemīt unikāla vērtība un loma. Mēs regulāri, līdz galam to neapzinoties, atrodamies starp 2 dažādiem apstākļiem. Katrai dienai ir sava identitāte un saturs, kas nekad neatkārtosies. Aicinu biežāk atvērt acis un skatīties, kas notiek apkārt, tādējādi iepazīstot realitātē notiekošos procesus. Tie var šķist līdzīgi, bet īstenībā demonstrē spēcīgu individualitātes gammu un atšķirīgus risinājumus.
