“Dreimane!”
“Es!” tūlītējais atbildes čuksts vairāk līdzinājās ilgi gaidītai ieelpai, iznirstot virs ūdens. Roka automātiski ciešāk satvēra automāta laidni.
“Dreimane!” Egliena klusā balss bija pārāk neatlaidīga.
“Kas noticis?”
“Man šķiet, mums uzbruks”, Egliens turpināja, iekārtojoties kaujas gatavībā pie ložmetēja.
Dreimane pagriezās uz vēdera, pabīdīja automātu, lai negultos tam virsū, pirksts taisni uzgūlās uz mēlītes. Uzkabe, sapildīta ar pilnām ložmetēja lentām spiedās vēderā, bet tā jau bija kļuvusi par ierastu sajūtu, līdz ar netīrību, pārgurumu, neizgulēšanos un konstanto trauksmi. Otro uzbrukumu rīta agrumā piedzīvot vairs negribējās, visu nedēļu bija izdevies izvairīties līdz ar mata tiesu.
“No kuras puses?” čukstēja Dreimane. Pirms divām stundām seržants to bija iecēlis par grupņiku, pamodinot no ilgi kārota miega, tieši tāpat kā tagad Egliens. Tad Dreimanes pirmā atbilde uz pavēli bija “Kāpēc?”, uz ko seržants atbildēja “Pavēles neapspriež! Pavēles izpilda! Izdali visiem bulciņas un ūdeni – 6l katram”.
“Virziens deviņi no meža. Es redzēju izlūkus, viņi staigāja uz ķekatām”.
Dreimane pagrieza galvu uz Egliena pusi, abi gulēja uz vēdera, elkoņi tuvu viens otram un priekšā tiem ložmetējs. “Cik ir pulkstenis?” Dreimane čukstus jautāja. Egliens dedzīgi atbildēja pretim “trīs un desmit”. Dreimane nolieca galvu un nopūtās, Egliens postenī to bija nomainījies tieši pirms desmit minūtēm.
“Dreimane, es šaušu! Lai viņi zina, ka esam tos atklājuši”.
Dreimane lēnā balsī atbildēja “Turpini vērot!” Abi turpināja vērot šķiet mūžību.
“Dreimane, tu redzi? Viņi tur ir!”
“Kur?”
“Virziens deviņi, meža malā, tur kustās. Viņi tuvojas”
“Es nezinu, ko es redzu. Turpini vērot”. Dreimanes balss vairs nebija ne lēna, ne gurdena, tajā bija jaušama spriedze un bailes. “Modināšu Žagariņu, bez nodaļnieka komandas neko neuzsākt!”
“Klausos!”
“PSSS, Žagariņ!”
“Es!”, Žagariņš šķiet vispār nebija gulējis.
“Egliens, šķiet kaut ko redzējis! Es neesmu droša. Bet šķiet ir pretinieku kustība”
“Kur?”
“Virziens deviņi”
Abi uz vēdera līzdami nokļuva līdz Egliena pozīcijai un turpināja vērot. Laiks gāja, gaisma ausa, jutekļi pārguruši, guļot uz vēdera nemainīgā pozīcijā.
“Dreimane, cik pulkstenis?”
Dreimane, atrotīja piedurkni un saknieba zobus, rokas āda bija noberzta no drēbju asās malas. “Četri”.
Žagariņš nopūtās, arī viņā bija jaušams nogurums. “Dreimane, modini visus augšā un Papa Tango*”
“Klausos”. Arī Dreimanes balsī bija jaušams nogurums, jau septītais rīts, bet varbūt astotais. Kurš gan vairs skaita? Egliens turpināja vērties priežu kontūrās, ar abām rokām turot ložmetēju ielādētu kaujai.
*nekavējoties pamest esošo atrašanās vietu.
"Latgales karavīri un zemessargi mācībās…" by Latvijas armija is licensed under CC BY-NC-ND 2.0.
