‘’Skaistie Liepājas grausti’’- tieši tā biju nolēmusi saukt savu reportāžu, un apņēmības pilna, ar savu fotokameru nodrošinājusies devos Liepājas ielās.
Staigājot pa mierīgajām Liepājas šķērsielām, sapratu, ka, lai gan šo neapčubināto ēku ir daudz, apkārt ir arī citu, brīnišķīgu detaļu. Tā manām domām klejojot pa visdažādākajiem prāta nostūriem, mēģināju saprast uz ko tieši koncetrēties, un kājām vedot turp un atpakaļ, pa visdažādākajām Liepājas ielām, es pēkšņi kaut ko apjautu. Visu laiku neapzināti par to priecājos un izbaudīju. Šķiet, ka tas ir kaut kas, ko bildēs redzēt nevar, taču sajust var! Tas pilsētās daudz kur nav, bet ir patīkams. Tas ir mainīgs, bet ne vienmēr vajadzīgs. Taču tajā konkrētajā, negaidīti siltajā un saulainajā septembra pēcpusdienā visnotaļ iederīgs. Var jau būt, ka tā bija manis pašas radīta ilūzija, taču Liepājai tajā pēcpusdienā bija īpašs šarms. Pat stikla taras nodošanas punkts, kuru agrāk nebiju ievērojusi, šķita vecajai koka ēkai piederīgs, ar stipri noputējušajiem mežģīņu aizskariem logos. Un tā vēl ilgi klaiņojot pa Liepājas ielām, nevarēju saprast, kas tad TAS ir?
Biju jau nolēmusi, ka bilžu šodienai pietiks, devos uz autostāvietu, kur bija paredzēts, ka mani svāks un tur stāvot pēkšņi sapratu… TAS ir KLUSUMS! Klusums. Tas noslēpumaini pavadīja un vijās cauri visai pilsētai. Tas nebija uzmācīgs klusums, vai nomācošs, tas notiekti piestāvēja konkrētajai pēcpusdienai. Klusums pat vienmēr burbuļojošajā Juliānas pagalmā, kas likās gluži vai sastindzis laikā. Klusums pie poliklīnikas, kam vajadzētu būt labai zīmei, klusums pie skolām, klusums māju pagalmos, visur klusums. Ik pa laikam klusumu drīzāk papildināja, nevis pārtrauca, kādas vārnas uzstājīgais kliedziens, tālumā kāda steidzīga ātrās palīdzības sirēna. Ejot pa ielu pasteidzās garām bērns ar mazu ritenīti, jaunietis uz spilgti zaļu bolt skūteri, taču esošo mieru un klusumu, tas neizjauc. Republikas ielā, kāds vīrietis, nu jau labākajos gados, cītīgi krāso ēkas vēsturiskās durvis, sieviete pašā pilsētas centrā vigli smaidot lasa kādu grāmatu, tantuki daudzdzīvokļu namu pagalmā uz soliņa aizratīgi par kaut ko diskutē.
Tikmēr es – laiskā solī izbaudīju pēdējos siltos septembra saules starus, Liepāju un klusumu.
