Stambula, jūlija vidus, 2008. gads. Pirms krīzes laiks, mazpilsētas meitene ar iekrāto naudu pirmo reizi ārpus dzimtenes. Tveice, līst sviedri, reibinoši smaržo neaptverami lielā pilsēta. Ziedu pārsātinātais svešādums jaucas ar apdullinošiem satiksmes trokšņiem. It kā caur vatētu sienu dzirdu ekskursijas vadītāja stāstus lauzītā angļu valodā. Līdz apziņai atkļūst slavinošas rindas: Stambula – vienīgā metropole pasaulē divos kontinentos. Stambula – bijusī galvaspilsēta Romas, Bizantijas, Latīņu, Osmaņu impērijai. Stambula – mošejas, baznīcas, sinagogas, pilis, cietokšņi, torņi. Vareni! Metu acis pulkstenī. Iztēlē spiežu gida stāstījumam paātrinājuma pogu. Nedrīkst nokavēt! Katram atbraucējam savi iemesli. Man? Salvadora Dali izstāde Sakip Sabanci mākslas muzejā. Iekāres objekts? Viena vienīga glezna – meistara 1960. gadā radītais šedevrs “Dubults attēls ar zirgiem, cipariem un nagiem”. Bez paraksta, bez datējuma. Noslēpums! Pirmā Mākslas akadēmijas studiju semestra mīlestība! Kad ieķeros netveramajā, nekas vairs nav loģikas vērts – lidojums ar pārsēšanos Amsterdamā prasījis gandrīz dienu un pārāk daudz manu trūcīgo līdzekļu. Mammai palīdzību neprasīju. Viņa nesaprastu, tikai satrauktos un censtos atrunāt. Teicu, ka uz vairākām dienām dodos pie studiju biedres dziļā Latgalē. Trīc rokas! No melošanas? Varbūt! No Stambulas svešādās tveices? Visdrīzāk! Sveša āda – te es esmu cita, te es varu būt cita!
Hei, uzmanies! Pēkšņi man gar pašu degungalu smejoši kliegdams aiztraucas riteņbraucējs. Es – gandrīz augšpēdus! Vāks! Attopos un ar acīm atrodu pilsētas burzmā iejukušo braucēju! Nevar būt! Izspļauts Dalī! Ūsas, lunkanais stāvs, ekstravagantais apģērbs! Laikam jūku prātā! Ko tu ar mani dari, svešādā tveice! Uzmetu aci rokas pulkstenim – pat tas šķiet deformēti iztecējis kā Dalī sakusušie laikrāži – pārāk pazīstami, pārāk sapinušies interpretācijas. Man vajag vairāk, dziļāk, īstāk! Sāku skriet uz muzeja pusi, kur jau drūzmējas pulciņš zinātkāro. Iesprūku iekšā, sagrabinu vajadzīgās liras studentu biļetei un, šķiet, beidzot tik tiešām sāku savu ceļojumu. Elpa kļūst dziļāka, savilktie pleci nolaižas un acis noorientējas pie pirmā mākslas objekta. Mākslas galerijas un muzeji – organizētas patvēruma saliņas pat ja kultūra nesaprotama. Katrs nākamais meistardarbs ar vien pārliecinošāk apliecina jēgu skriet, lekt, braukt un lidot, kur vien vajadzīgs, lai ieraudzītu oriģinālus. Sauciet mani par ezotēriķi, bet tiem ir ar reprodukcijām nesajaucama autentiska aura! Kas tad te? Autentiskāks par autentisku pie manas iekārotās gleznas stāv pats riteņbraucējs un aizgūtnēm to uzsūc sevī. Sāku nevaldāmi smieties. No atvieglojuma, ka beidzot izdevies nokļūt galamērķī vienā gabalā. No pārguruma un lepnuma. No pārsteiguma par kārtējo jokaino tikšanos ar šo tēlu. Velosipēdists Dalī apgriežas un ar interesi pēta mani kamēr turpinu savu neadekvāto smiešanos. Te nu bija organizētās miera saliņas. Pēkšņi no manas muguras iznirst un riteņotajam Dalī virsū sāk mākties vairāki satraukti musulmaņu vīrieši, ar vien skaļāk murminādami: “Orospu! Orospu! Onu yakala!” “Maita? Es? Ķeriet vien vēju ciet” Melodiski izkliedz Dalī. Bāc! Tieši pēc viņa teiktā nogrand sprādziens. Nošķind stikli, auro signalizācijas sirēnas, raud bērns, visa telpa ieskauta dūmos. Galva plīst uz pusēm. Elpot! Lēnām! Dziļi! Es esmu dzīva, es redzu, es jūtu. Atveru acis un manā priekšā ir kaucoši balta siena. Dalī pazudis ar visu gleznu. Cilvēki skrien šurpu turpu, zvana, izkliedz nesaprotamus teikumus, bet es stāvu un aizgūtnēm velku nāsīs šo trako mutuli. Cik ļoti ir slāpis līdz šim!
Čau, mammu. Jā, laukos iet labi. Ēdam speķa maizes un sauļojamies. Drīz braukšu mājās. Zini? Es laikam būšu atradusi savu mākslas vēsturnieces stāstu.
