Agrs rīts. Saule jau cepina. Liepāja. Viņš sēž. Zēns. Rit viņa trīspadsmitā vasara. Autoosta uzkarsusi kā panna. Varētu uzsist divas oliņas brokastīm. Kopš vakardienas nav ēdis. Slāpst. Telefons rokā. Saplēsta soma klēpī. Tveice pieņemas spēkā. Asfalts dvako. Piķis izgaro. Jāelpo, jāelpo. Gaisu jāvelk caur zobiem. Mati pieķipuši pierei. Pār vaigiem rit piles. Sviedri un asaras. […]
Lasīt tālāk
Todien es sūnās atradu zaļi baltu plastikāta karti ar zeltainu čipu. Es uzreiz zināju, kas tas ir, – man līdz šim liegtais ceļš uz Sapņu mežu, kura reklāmas parasti bija ieturētas tieši šādā krāsu kombinācijā un kurš atradās viņpus stiepļu žoga. Kādam droši vien izslīdējusi no kabatas, nākot ārā pa vārtiņiem, es nospriedu. Dienas pirmo […]
Lasīt tālāk
Autobuss kavē. Ka tikai atkal nebūtu jāstāv kājās divarpus stundas līdz pašai Valmierai! Tas nav mans adventes svētdienas sapnis. Vajadzēja braukt uz autoostu, Juglā tomēr ir risks attapties pēdējam rindā uz sēdvietām virs slikti amortizētiem riteņiem. Tad kareivīgās tantes, kuru artrīts un operētās gūžas tiek mirklīgi izdziedētas, kad jāpagrūž pārējie pasažieri malā no trajektorijas uz […]
Lasīt tālāk