Asfalts ir saprotošs savā raupjumā
Jūnija vidus. Tveice apķērusi manas plaukstas un ciskas, sviedrainais karstums salipis viscaur miesai. Tomēr es turpinu steigties. Man jāpaspēj. Sirds lec līdzi ritmiskās cilpās: bum, bum-bum, bum. Gaismas luksofora biezajos stiklos spēlējas ar mani. Zaļš, dzeltens, sarkans. Sarkans, sarkans, sarkans. Bum, bum-bum, bum. Elpa: saraustīta, satraukta. Mazs cilvēciņš, kurš iztikšķ sekundes manā vietā. Divdesmit, deviņpadsmit, […]
Lasīt tālāk