Viņa bija tik veca, ka svētdienas baznīcā lūdzās, lai ātrāk nomirtu. Pārliecībā, ka lūgšanas baznīcas vēsajos solos nenosals, pacelsies gaisā, nolidos gar kādu statueti un caur baznīcas torni pacelsies debesīs, vecā kundze pat bija gatava pārdot savu māju, lai ziedojums nestu baznīcai jaunu jumtu, jo vecais nedaudz tek, saulē ir izbalējis un bojā kopējo skatu, tad arī priesteris beidzot varēs nopirkt sev kārtīgas ziemas riepas, citādi piesnigušais, līkumainais un bedrainais ceļš uz lauku katedrāli, bija vienas vienīgas ciešanas, vērts, jo tur, starp pēdējiem janvāra pēcpusdienas saules stariem mirdzēja tikai viens tornis, jo otram pagaidām saziedotie līdzekļi vēl nepietiek, nerunājot par pašas celtnes jumtu. Un tā arī notika, savu veco būdu lielceļa malā viņa pārdeva. Viņas mantas aizveda. Durvis aizslēdza ar piekaramo slēdzeni un atslēgu aizmeta pāri pļavai. Par iegūtajiem līdzekļiem viņa nopirka labāko vietu tuvējā kapsētā, uzlika sev un radiniekiem jaunus pieminekļus un nogūlās tur pat uz soliņa un aizmiga. Pēc stundas cietie dēļi viņas mugurai vairs nebija ērti, pagriezusi otru sānu, viņa nogulēja otru stundu un tikai trešajā stundā saprata, ka jāiet mājās, bet māju vairs nav.
Neviens nezināja, kur viņa devās pēc tam, arī viņas patieso vecumu nezināja neviens. Ļaudis mēļoja, ka tā tik ilgi nodzīvojusi, jo dzimšanas dienas svinējusi pat divreiz gadā, citi teica, ka viņas mazbērni jau kļuvuši par vecvecākiem, vēl citi, ka šī kundze nekad neizmantojot putekļu sūcēju, jo tik daudz izbirušās smiltis ir tikai jāslauka tikai ar slotām un jānes ar lāpstām.
Tādu vecumu, kādu bija sasniegusi vecā kundze, būtu vēlējušies daudzi draudzes locekļi. Pat saskaitot kopā citu, tuvāk esošo cilvēku vecumus koka sola rindu garumā, šīs kundzes dzīves ritējums ir ilgāks. Uz viegli vēso, reizēm nedaudz apsalušo baznīcu nenāca daudz ļaudis. Pārsvarā tās bija līdzīgā vecumā, līdzīgiem spieķiem, līdzīgos lakatos tērptas sievietes līdzīgos gados, izņemot, protams šo kundzi, kuras patieso vecumu droši vien nezināja arī viņa pati. Bija arī kungi, pa kādam bērnam vai sunim – piesietam pie vārtu stangas, taču sociālo vairākumu baznīcā tomēr pārstāvēja tieši viņas, nedaudz klibās spīdīgā altāra lūdzējas. Spītīgas, viegli aizdomīgas, bet kopumā pozitīvas viņas sarunājās līdz brīdim, kad kāda no vecajām rokām pasniedzās pēc apputējušās dziesmu grāmatas, kuras tumši brūnie vāki vairs nebija saistīti ar citām lapām. Tad viņas sačukstēja īstās rindas, un klusā, viegli raudošā tonī izpildīja pirmo pantu applukušajā lūgšanu grāmatā.
Cik daudz lūgšanas šī baznīca nav pieredzējusi, gan domājot par veselību, mazbērniem tālu prom Rīgā, kartupeļu ziediem, lopu spēkiem un saulainām dienām, mierīgām naktīm, stiprām durvīm un nesarūsējošām naglām, drošību uz dzelzceļa un parādnieku kredītiem, maziem asinskāriem dunduriem un odiem, dzidriem aku ūdeņiem un labiem grodiem, stipriem koku stumbriem un ābeļu zariem drošiem, nesaplaisājušam sienu apmetumam un augstām malkas grēdām, asiem cirvjiem, precīziem āmuriem un nesadegušai maizes garozai un saldam pienam, kā arī stiprām kājām un labām laika ziņām, arī mīļām vēstulēm un mierīgiem prātiem, tāpat uzsverot mieru un mīlestību vienu pret otru.
Baznīca bija beigusies. Visi devās prom. Mācītājs ērģelniecei parādīja jaunās riepas, kuras tik tikko nosvētījis. Tur pat ārpusē stāvēja arī vecais diriģents, kas stāstīja jokus pāris skaistākajām koristēm un jaunā vijolniece viegli drebēdama apsalušu degunu aizcilpoja neatvadoties.
Ilgi svētku kurpēs sniegā nepastāvēsi, tāpēc ātri vien visi sakāpa pa mašīnām un sniegā čirkstošām riepām pameta baznīcu. Kundzei auksti nebija, viņa ejot prom no mājām bija uzvilkusi visas drēbes, kādas viņai vien bija. Viņai pat bija nedaudz par siltu, 7 pāri vilnas zeķu, 4 džemperi un divas jakas zem mēteļa un visas 17 biezās zeķubikses uz viņas kājām.
Saplīsušiem zābakiem un izdilušai somai velkoties nopakaļ, vecā kundze izgāja no ēkas un Vientuļa viņa vilkās, lēnām sliežu virzienā.
Pāri pārbrauktuvei aiz uzbēruma pazuda viņas siluets, pēdas aizputināja kopā ar bēdām par tuviniekiem. Viņai nav radinieku, viņas dēls gulēja kopā ar tēvu tuvējā kapsētā. Apsēsta ar tīrību, viņa regulāri uzkopj kopas, pazūdot kapsētā vakaros vēlos un satiekot citus rītos agros.
"File:Veca māja - panoramio.jpg" by Aleksandrs Timofejev… is licensed under CC BY 3.0.
