Agri no rīta Veldzes saldo miegu iztraucēja mūzika, kas pildīja visu istabu. Jauniete atvēra acis, izberzēja tās. Pārāk smeldzīgā popa dziesma durstīja bungādiņas. Kur telefons? Veldze iztrausās no gultas, beidzot satvēra ierīci, kas gulēja plauktā, un vēl samiegtām acīm lūkojās spožajā ekrānā. Balta gaisma spīdēja viņai pretī, ko pāršķēla ieslīpa švīka stiklā. Plaisas aizsargstikliņa stūros Veldzi neizbrīnīja; tās viņa ieguva jau pirmajā telefona lietošanas dienā. Bet lielā, draudīgā švīka meiteni biedēja. Kā tā tur nokļuvusi? Uztraukti pirksti zibēja pa ekrānu, mēģinot apklusināt dziedātāja samtaino balsi, kas atkārtoja piedziedājumu.
„Nopietni?” Veldze aizsmakušā balsī izsaucās. Telefona baltais ekrāns ar švīku vidū jau raisīja dusmas. Tas pusdzīvs kaut kā trallināja melodiju, bet nebija apturams. Izskatījās pēc nopietna bojājuma, meitene secināja, rūpīgi aplūkodama viedtālruni no abām pusēm. Atšķīrībā no ekrāna, aizmugure vīdēja neskarta. Meitene sarauca pieri. Kā vispār varēja darboties modinātājs, ja telefons izskatās acīmredzami pagalam?
Veldze apģērbās un sasukāja matus. Modinātāja izraudzītā dziesma pakāpeniski pārgāja ausīm izaicinošā čerkstoņā. „Telefona remonts,” meitene pusčukstus pie sevis noteica. Šodien pat kaut kas jādara nabaga viedtālruņa labā. Veldze izbojāto melodiju un saplaisājušo ekrānu necietīs ne dienu.
Čerkstoņa lēnām pārvērtās atkal zināmā melodijā. Jauniete vairs tajā īsti neieklausījās, velkot mēteli, cepuri un sienot šalli. Darbošanās ar zābakiem un virsjakām ļāva kaut mirkli nedzirdēt telefonu. Kad viņa pēdīgi pārtrauca rosīties un jau ņēma somu, tad nopūtusies ieklausījās un sastinga pie spoguļa. Tik zināmās dziesmas vārdi bija pilnīgi citi.
„Telefona remonts. Tē – elefoo – na ree – monts…” cauri smilkstošiem, sērīgiem trokšņiem mēdījās dziedātājs. Veldze piesardzīgi paskatījās uz telefonu. Spoži baltais ekrāns mirgoja kā traka sirēna, un tā plaisa vērtās aizā, kur pazust acīm. Telefons meitenei gandrīz izslīdēja no rokām.
„Telefona remonts? Ko?” Veldzei balss drebēja, nezinot, ar ko viņa sarunājas – ar sevi vai… ar ko citu?
„Telefona remonts, ko? Telefona remonts, uzkūko!” dzīvi smiekli stindzināja meitenes papēžus. Tas jau bija par traku! Lai kas viņas telefonā būtu ieperinājies, tas jāizvelk laukā. Bet Veldze nespēja pakustēties tās melodijas dēļ, kas kļuva arvien svešādāka. Ja vien varētu tikt ārā no mājas…
„Atstājies, telefona remont!” meitene sakopoja spēkus un izkliedza vārdus uz ekrāna.
„Telefonaremonts, remonts…” balss vāji nopīkstēja un apklusa, pilnībā saplīstot aizsargstikliņam divās daļās. Tās sašķīda uz grīdas, dzirkstelēm apberot Veldzes zābakus, un viņa atkal spēja pakustēties. Telefons izslēdzās, meitene to ieslēdza. Viss bija kārtībā.
Nezināmais gars no viedtālruņa bija pagaisis, bet labāk vairs nepieminēt vārdu salikumu „telefona remonts”. Ielikdama atbrīvoto ierīci somas kabatā, Veldze izsteidzās no mājas un aizcirta durvis.
