Vējš sapūtis smiltis uz lieveņa.
Saule šodien ir mākoņu jūgā
Iegrimusi, gluži kā tu savos pienākumos.
Plaksti vērsies kā jaunas grāmatas vāki,
No glābjošās embrija pozas tu pagriezīsies uz kreisajiem sāniem,
Stabila sirdsdarbība atjaunosies,
Un tu ieelposi vēja spēku.
Domtukšajā galvā uziesi nelielu pašapziņas drusku,
Bet, kad piecelsies,
Vecajā spogulī ieraudzīsi,
Kā acīs vīd ticība saviem spēkiem.
Tā smaržos pēc mīlestības
Un nedaudz pēc karstās šokolādes,
Ko paņēmi tuvējā automātā.
Līdz ar pirmo malku tā iemājos tevī
(Arī saule parādīs spožu maliņu),
Vējš kļūs par virpuļviesuli,
Paraudams līdzi pērnās lapas,
Un piepūtīs tavu lietus jaku kā balonu.
Tu uzsmaidīsi sev un teiksi:
“Es! Es esmu svarīgākais cilvēks sev pašam.”
