Intervija ar profesori Sandru Veinbergu, „Karakudas“ galveno redaktori
Kāds Tev bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks?
Sandra Veinberga: Valsts aizvēršana un pašizolācija bija traumējoša un neierasta lieta. Kā apgalvoja tobrīd kāds tuvs draugs, tad pirmajā brīdī šķita, ka visus mūs nopļaus Covid-19 kā mēris un Esplanādē būs masu kapi. Ja man nebūtu bijuši pieejami skandināvu mediji internetā par pandēmijas tēmu, tad satraukums būtu audzis augumā. Taču saņemot normālas zinātniskas analīzes un profesionālu žurnālistiku par „lietu gaitu“ no zviedru avīzēm, TV un radio, diezgan ātri sapratām kas tas ir un ar ko nāksies rēķināties.
Pašizolācija piespieda atbrīvoties no steidzīgas domu gaitas, rīcības steigā un stresa. Pēkšņi ieguvu jaunas rutīnas. Proti – katru dienu iet staigāt pa āru, braukt ar velosipēdu un novērtēt to, ka dzīvoju privātmājā ar dārzu, nevis dzīvoklī ar balkonu. Man šādi bija izveidojusies lielāka kustību telpa, nekā draugiem, kas mitinājās centra dzīvokļos. Tas (pandēmijas apstākļos) nozīmēja ļoti daudz.
Kā Jums pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?
S.V.: Privāti jutāmies kā kara apstākļos, kad uzbrūk neredzams ienaidnieks. Daudz un bieži sazvanījāmies ar tuviem draugiem, dalījāmies iespaidos. Iemācījāmies neiet uz kino, teātriem un koncertiem. Pavadīt laiku mājās, pie datora ekrāna. Sadraudzējāmies ar Netflix un sērijām, nonākot pie secinājuma, ka lielākā daļa no jaunajā filmām ir viduvējas kvalitātes. To apzināties bija bēdīgi. Otra skarbākā atziņa jeb atklājums bija iepazīšanās ar antivakseriem dažu paziņu izskatā. Tas bija negaidīti traģiski. Nācās atzīt, ka domāšanā neprasmīgu, loģiski spriest nespējīgu cilvēku ir daudz par daudz. Tagad ar šīm personām vairs neuzturam kontaktu. Tas nozīmē, ka pandēmija ne tikai ieslēdza un izolēja, bet piespieda izvērtēt cilvēkus ar kuriem satiekamies un uzskatam par draugiem. Pēc pandēmijas dažus esam anulējuši. Iespējams, ka tas ir pat labi.
Kā tas ietekmējis radošo darbu?
S.V.: Pandēmijas periods piespieda pārdomāt laika izmantojumu un nodarboties vienīgi ar produktīviem darbu uzdevumiem. Rakstīju daudz, izdevu jaunu grāmatu „Skaudība“, kas manuprāt bija ļoti vērtīgs, ilga darba rezultāts. Sistemātiski rakstīju rakstus portālam TVNET un vadīju studentu nodarbības neklātienē. Pandēmijas periods man bija produktīvs un ražīgs laiks.
Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?
S.V.: Par cilvēku šķirošanu jau minēju. Taču bija arī citas smagas atziņas. Pirmā, mēs visi esam mirstīgi un laiks, kas atlicis, nepavisam nav vairs garš. Covid-19 rezultātā nācās iet uz bērēm. Tāpēc ir vērts biežāk sazināties ar simpātiskiem, tuviem un sev labvēlīgiem cilvēkiem, lai pavadītu laiku lieliskās sarunās un domu apmaiņās. Ir skaisti, ja var baudīt cilvēku attiecības, dabu, skaistumu un gudrību. Visi šie aspekti vienkārši jāatrod un jāpatur savā tuvumā. Jāprot novilkt robeža starp sevi un niknumu, tumsonību, naidu un ļaunprātību. Tas svarīgi tieši tagad – Ukrainas kara apstākļos. Pārāk daudzi jau noguruši no šī kara un ir gatavi pārdot savu dvēseli par trim piparkūkām.
Kā šis laiks ietekmējis darbu ar studentiem?
S.V.: Sākumā likās šausmīgi, ka nodarbības vairs nebūs klātienē. Ir grūti strādāt ar mākslas studentiem tikai neklātienē. Tuvums dod radošu dzirksti un rosina citādas sarunas nekā racionāla viedokļu apmaiņa Zoom režīmā. Pieņemu, ka fiziku vai formulas ir iespējams tik pat labi mācīt gan pa distanci, gan klātienē. Manā gadījumā tā nebija. Zoom ļauj atprasīt, bet apgrūtina aktīvas diskusijas datora ekrānā. Viena daļa studentu piedalās, bet citi noslēpjas aiz savām „bildēm“ un nav klātesoši. Izjūk visa ierakstā lietu kārtība. Pasniedzējs pārvēršas no sarunu biedra vai nu apgūtā materiāla atprasītājā vai monologa meistarā.
Jauns atzinums man bija atziņa, ka Zoom laiks ir iemācījis „nenākt uz skolu“. Daudziem tagad daudz labāk patīk sēdēt Saldū, Kuldīgā vai Grobiņā un uz lekcijām Liepājā vai Rīgā vispār nebraukt. Visu izdarīt pie datora. Tā šķiet vieglāk un praktiskāk. Taču apmācību kvalitāte šādi krītas.
Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?
S.V: Kā jau teicu, izdevās nonākt skaidrībā ar sevi daudzos jautājumos. Lielos un mazos, svarīgos un mazāk nozīmīgos.
Ko pandēmija traucēja izdarīt?
S.V.: Pandēmija traucēja ceļot un pārvietoties. Tas bija ļoti nepatīkami. Esam pieraduši katru gadu ziemā doties uz Fuerteventūru, lai pavadītu laiku saulē un pie okeāna, ēstu zivis, kāptu kalnos. Darām to katru gadu. Tagad nācās divus gadus šo tradīciju atcelt. Bija vēl citi ceļojumi, kas tika anulēti.
Kādas atziņas pandēmijas periods velk sev līdzi?
S.V.: Daudz atziņu ir nācies iegūt pašizolācijas laikā, kad zināmu daļu sabiedrības nebija iespējams disciplinēt. Sava egoisma dēļ ļaudis bija gatavi plosīties un izplatīt slimību tālāk. Turpinu brīnīties par to, cik zems prestižs Latvijā ir zinātnei. Man šī atziņa bija gigantisks, nepatīkams pārsteigums, jo it kā talantīgi mākslinieki, aktieri un populāri ļaudis ar saviem apvainojumiem zinātnei kļuva smieklīgi un nožēlojami. Tas būtu jautri, ja attiektos tikai uz viņiem pašiem. Taču diemžēl viņi ar savu publisko muļķību iespaidoja apkārtējos. Rāva latviešu sabiedrību uz leju un nostādīja lielu sabiedrības daļu muļķu paskatā. Par to bija kauns.
Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?
S.V: Nebūs grūti. Šis process jau notiek. Iziet ārā no pagraba gaismā, saulē, siltumā ir tik patīkami. Jau paguvām aizbraukt uz Fuerteventūru un pavadīt divas lieliskas pavasara nedēļas tur. Vairs nav problēma aizlidot arī uz Stokholmu, lai gan grandiozās rindas lidostu drošības pārbaudēs šo „atgriešanos“ patiešām sarūgtina. Tās ir pandēmijas sekas. Diemžēl.
Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?
S.V.: Ukrainas karš ir traģiska norise, kas, manuprāt, ir pandēmijas sekas. Ja nebūtu bijusi šī Covid-19 pašizolācija, iespējams Putins nebūtu salasījies muļķīgas grāmatas un nebūtu sācis šo karu. Tagad tas ietekmē mūs visus privāti. Ne tikai lasot mediju ziņas par to, kas notiek frontē, bet arī rēķinoties, ka kara liesmas var pārsviesties arī uz mūsu pusi. Esam iegādājušies uzgriežamo, saules bateriju radio, lietas, kas vajadzīgas kara apstākļos un esam mazliet stresā. Tā tas ir.
Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?
S.V.: Domāju, ka ietekmēs vasarā un rudenī. Ziemā jau maksājām nenormāli dārgi par gāzes apkuri. Tagad esam atteikušies no gāzes un pāriesim uz saules baterijām un jauna, modernāka veida apkures sistēmu. Nopietni lasu un pētu par mazajiem vēja ģeneratoriem, lai izmantotu Liepājas vējus elektrības ražošanai. Dzīve šī kara iespaidā ir ļoti mainījusies.
Kā tas ietekmēs darbu?
S.V.: Nezinu, to vēl grūti prognozēt, taču pa vecam nekas nebūs. Ļoti ceru, ka mums pietiks jaunu studentu un visi neaizbrauks studēt uz ārzemēm. Priecāšos, ja daudzi iesniegs dokumentus studijām RISEBA audiovizuālās mediju mākslas fakultātē Rīgā, Durbes ielā. Priecāšos par tiem, kas šoruden sāks studijas Liepājas universitātes kultūras darbinieku bakalauros vai Rakstniecības nodaļas maģistrantos. Mācīšu viņiem atkal Televīzijas žurnālistiku, publiskās attiecības (PR) un literāro publicistiku. Man ļoti patīk mans darbs un ceru, ka nekādas pasaules kataklizmas nesabojās iespēju to praktizēt. „Karakuda“ mums peldēs līdzi – uzticami, daiļi un dzidri. Tieši tāpat kā līdz šim.
Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?
S.V.: Atziņu ir daudz. Pandēmija pieprasīja izturību un neatļāva krist panikā. Ukrainas karš no mums pieprasa godīgumu un taisnīgumu arī tad, kad šādi rīkoties nav izdevīgi. Priecājos par katru, kurš atbalsta ukraiņus un arī savas privātmājas mastā esmu uzvilkusi Ukrainas karogu. Daudz rakstu par Ukrainas notikumiem, jo uzskatu, ka tas ir mans pienākums sabiedrības un pasaules priekšā – godīgi darīt savu darbu cilvēcības interesēs. Man ir kauns par Vāciju un Itāliju, Franciju un Indiju, kas izvēlas lētu gāzi cilvēcības priekšā. Labāk dodiet viņiem „lētas izmaksas gaisa kondicionieriem vasarā“, nekā palīdziet ukraiņiem iztriekt no valsts krievu agresorus. Tātad – ne visi, kas ir pārtikuši un populāri ļaudis ikdienā, ir arī labi un taisnīgi cilvēki. Nē, nav. Šo atziņu esmu guvusi.
Kas notiks tālāk?
S.V.: Nezinu, bet ceru uz to vislabāko. Lai notiek patīkami pārsteigumi. Tiem arī gatavojos.
