Lauma vērās uguns liesmās un gaidīja. Vējš saudzīgi purināja lapām noaugušos krūmus un kokus. Netālu ieūjinājās pūce, bet meitene pat nesatrūkās, tikai sakrustotām kājām sēdēja ugunskura priekšā, lūkodamās tā radītajā pasaulē – karstu, sarkandzeltenu liesmu pasaulē. Uz mirkli Lauma jutās kā fēnikss, kam drīz būs jātop pelnos.
Tomēr viņa vēl gaidīja. Lauma aizvēra plakstus, tad atkal tos atvēra. Acis asaroja. Tūlīt, tūlīt viss sāksies, bet viņa bija tikai vērotāja, tikai gaidītāja, tikai pareģotāja un vērtētāja. Un šajā mežā nebija neviena, kas viņu pazītu. Pazītu pa īstam. Uguns mēles kustējās kā dzīvas, negausīgi aprīdamas kārtējo pagali. Viņam bija jānāk.
Lai kā spocīgais nakts vējš centās pa savam sakārtot Laumas īsos, rudos matus, ko daļēji klāja tumša kapuce, meitenes pirksti tos allaž atkal ieveidoja biezās cirtās. Viņa ieslēpās dziļāk kapucē, redzot tikai liesmas. Tik viegli bija noticēt, ka nekas cits ārpus tām neeksistēja… Tās sildīja plecus, rokas, kājas, kamēr veiklais dauzoņa vējš saldēja muguru. Tomēr Lauma nekustējās, sastinga kā krama skulptūra un koncentrējās, lai spētu sajust apkārt notiekošo. Pēdējā laikā meitenei tas izdevās arvien sliktāk.
„Pavēlniec…” Lauma pasmīnēja par smieklīgo un negaidīto uzrunu. Pat nepagriezusies viņa zināja, kas runā. Viņš protams, vēl nebija ieradies. Meitene mēmi pamāja ar galvu, kā Viedā meitai pieklājas.
„Tēvs kavēsies. Viņš Kitijai māca aizsardzības burvestības, radīt uguni…”
Skaļi, raganīgi smiekli pārtrauca neredzamā vēstneša vārdu plūdumu, kas šķita neiederīgs spridzīgajā nakts gaisā, kad varēja notikt jebkas. Kaut visu klāja tumsa, bezmēness, bezzvaigžņu nakts un tikai meža zvēri spēja justies kā mājās, Lauma nervozi uzsmaidīja liesmām. Tās kļuva mazākas. Tās dzisa.
„Pavēlniec…” balss iejaucās klusajā vējā un lapu čaboņā, grozīdamās ap ugunskura liesmām.
Meitene strauji piecēlās, ātri nopurinādama mitro zāli no treniņtērpa. Nokrakšķēja kauli kā zari sprakšķošajā ugunskurā. Lauma bija sēdējusi un gaidījusi pārāk ilgi. Viņš sevi sauca par Barvedi. Protams, par savu „cēlo” darbu tam jāpateicas bruņiem, šiem dīvainajiem, bruņrupučiem līdzīgajiem radījumiem. Bet viņi vēl bija bez vainas. Lauma pagriezās pret ziņnesi, bet vājo liesmu gaismā neredzēja pat siluetu. Viņš slēpās. Viņš baidījās. Meitene pagāja soli uz priekšu.
„Ko tu gribi?” Lauma prasīja, cik iespējams, klusi un pazemīgi, kā pieklājās Viedā meitai.
„Ir nepieciešama jūsu palīdzība. Kaut kas ir jādara. Mežs šonakt ir dzīvības pilns… Nora ir briesmās.”
„Lai tad viņai palīdz Kitija.”
„Kitija šobrīd mācās pie jūsu tēva. Viņai jāpabeidz prakse.”
Lauma atkal skaļi iesmējās. Par slavenajām māsām-princesēm-fejām un viņu piedzīvojumiem meitene bija dzirdējusi pietiekami daudz. Visi viņām juta līdzi, visi sajūsminājās par māsu, sevišķi Noras, burvju spējām un drosmi stāties pretī ļaunumam. Šķita, tās tīši meklē nepatikšanas, lai atkal nokļūtu kādā žurnālā vai avīzē. Bet šī izrādīšanās pārspēja visu lasīto! Kamēr Norai vajadzīga palīdzība, Kitija mierīgi vēl „attīsta spējas”.
Uguns sprakstēja Laumai aiz muguras kā atbalstīdams viņu. Meitene pamīņājās uz vietas. Beidzot kļuva silti, kaut uguns lēnām dzisa no viņas skatiena. Lauma zināja tos tēva mācītos uguns rituālus, zināja, ko viņš māca šīm izlutinātajām būtnēm, jo Kitija jau nebija vienīgā, kas pie Barveža skolojās. Vēl jau bija Kitijas un Noras māsīcas-fejas… Meitene sakoda zobus un ātri apgāja apkārt ugunskuram. Liesmas palielinājās, kļūstot līdzīgākas spogulim.
„Jums jāpalīdz… Nora var nomirt,” balss šķita kļuvusi skaļāka, tuvāka.
„Un kas man par to? Tā būs Kitijas vaina, ja tā notiks.”
„Jūs būsiet līdzvainīga, jo zinājāt, ka varējāt palīdzēt, bet to nedarījāt.” Tie noteikti bija tēva vārdi! Noteikti! Tomēr palīdzēt fejām Laumai joprojām šķita tikpat bezjēdzīgi kā vest pie vetārsta no lūša nagiem izglābtu putnēnu. Viņas bija vāji radījumi, lai kā tās sevi nedēvētu, mācēja tikai žēloties par savu likteni un ciest vai arī, kā to parasti darīja māsas Nora un Kitija, pārdroši rīkoties, nedomājot par sekām un pēc tam brīnīties, ko gan izdarījušas nepareizi. Lauma pasmīnēja un iebāza rokas jakas kabatās.
Tās fejas… Viedā meita uzskatīja, ka ir labāka par tām, sevišķi tāpēc, ka nebija ārišķīga. Lauma pavisam noteikti nebija no tām meitenēm, kas alka līdzināties kādai no viņām, šīm sārtajām, stiprajām, vai kā nu tās sevi sauca, fejām. Laumai nevajadzēja uztraukties ne par salauztu burvju nūjiņu, ne nozudušiem spārniem, ar kuriem tāpat neviena nelidoja, ne par sabojātu vainadziņu. Nevienu no šiem aksesuāriem meitenei nevajadzēja, lai apliecinātu savas spējas, tāpēc bija par tām daudzreiz pārāka. Meitenes kedas nepacietīgi mīdīja zāli. Ziņnesis neaizies, kamēr Viedā meita neatbildēs apstiprinoši. Viņa sasprindzināja redzi, lai to saskatītu.
Klusums, kurā jautās šausmu un nāves tuvums, tumsā gandrīz vai apdraudētu ugunskuru, ja vien Lauma būtu parasta meitene. Viņa izaicinoši uzsmaidīja tumsai, labi zinādama, ka aiz viņas muguras uguns bija pieņēmusies spēkā. Tur vairs nebija vājas, trauslas liesmiņas, kas spēja sasildīt vien plaukstas. Lauma cerēja, ka uguns tuvumu ir sajutis arī neredzamais ziņnesis.
„Pavēlniec… Es jūs lūdzu jūsu tēva vārdā… Paskatieties pati.”
Lauma negribīgi pagriezās pret ugunskuru, kas dega vientuļš un garlaicīgs. Liesmas tiešām arvien vairāk līdzinājās spoguļgludai virsmai, kurā varēja kaut ko ieraudzīt, ja vien koncentrējās… Patiesi, kā televīzijā meitene redzēja zālē guļam meiteni tumšiem, izspūrušiem matiem, zilā džemperī, sāpēs saviebtu seju. Vieta šķita pazīstama; tā bija tepat, šajā mežā.
„Kas šai noticis?”
„Odze iedzēlusi labajā kājā.”
Lauma ieskatījās vērīgāk. Norai bija melnas bikses, tumsā skaidri saskatīt nevarēja, tomēr meitene tikko manāmi drebēja. Drēbes izskatījās netīras, zālē un dubļos izvārtītas.
„Lūdzu…”
„Odze iedzēlusi? Tikai? Kāds man nesaka visu līdz galam. Es taču redzu, ka viņa skrējusi pa visu mežu,” Lauma minēja, veroties meitenes bālajā, sviedru lāsēm izraibinātajā sejā, ko spēja saskatīt vienīgi tāpēc, ka skatījās caur Barveža uguns plīvuru.
Ziņnesis klusēja. Vējš pūta. Nora klusi vaidēja. Lauma neuzdrošinājās novērst acis no meitenes un pagriezties pret sava meža tumsu, kurā bailīgi slēpās ziņnesis.
„Pavēlniec…”
„Saki!”
„Manā rīcībā ir daži fakti, bet diez vai tas ko līdzēs šobrīd…”
„Tad viņas nāve būs uz tavas sirdsapziņas,” Lauma sakrustoja rokas uz krūtīm. Sirds sitās pārāk skaļi kā visa meža pulss. Viedā meita neatzīsies, ka jau pieņēmusi lēmumu.
„Viņa dzinās pakaļ nr. 12., tad pakrita un ievēlās aizā.”
Lauma samiedza acis. Viņa pazina vietu, kur gulēja meitene. Tā vairs nebija aiza.
„Un…?” Lauma vēroja Noras seklo elpu.
„Nr. 12. izvilka viņu. Vismaz, cik jūsu tēvam zināms.”
Lauma iepleta acis un beidzot pagriezās.
„Tu runā par to pašu nr. 12.? To Ļauno…?”
„Jā,” vārdu vējš ienesa meitenei sejā. Uguns novirmoja. Noras ķermenis trīsēja. Viņa tramīgi bolīja acis nakts tumsā. Tā fejai bija sveša tumsa. Lauma pagriezās pret viņu brīdī, kad, šķita, Nora skatās tai cauri, Viedā meitas pasaulē. Bet tas nebija iespējams, un Lauma to droši zināja.
„Tas ir interesanti. Ļoti interesanti.”
„Pavēlniec… Viņa smok.”
„Vai Kitija zina…?” meitene vilcinājās.
„Viņa zina mazāk par jums, lai gan redzēja nr. 12. pie ievainotās Noras. Uz īsu mirkli viņa bija pie māsas, tai palīdzēja, tad aizskrēja.”
Piepeši mežā kļuva gaišs kā agrā rītā. Lauma samiedza acis pret liesmu spoguļattēlu. Kas notika?
„Jāpiebilst, ka Norai ir tas talismans, kura vārds man ir piemirsies. To viņa atrada savās mājās, savā istabā. Tas pieder viņai.”
Lauma pasmīkņāja. „To gan tu varēji neteikt. Man viņas talismanus nevajag.”
Tomēr, kad gaisma kļuva vājāka, meitene kā apburta vērās mirdzošajā ripā, kas kļuva redzama zem Noras džempera.
„Vai to es vēlējos!” Nora gandrīz nedzirdami izsaucās. Tās bailes Lauma juta pat pie ugunskura. Uzmetās zosāda. Sirds pukstēja kā nepiekāpīgi pulksteņa tikšķi. Tie nerimsies līdz laiks nebūs beidzies.
„Viņa lūdz palīdzību… talismanam,” ziņnesis komentēja. Lauma nogrozīja galvu.
„Slikta ideja.”
Nora vilka elpu. Viens, divi, trīs…
„Pavēlniec…”
„Es pat nezinu, vai man izdosies. Pēdējā laikā man neizdodas koncentrēties ne uz ko lielāku par šo ugunskuru!”
Izelpa, lēna, ilga. Viens, divi, trīs…
„Vismaz pamēģiniet! Tēvs saka: māsīcas-fejas neieradīsies laikā.”
Ieklepojās izmisums. Tā personifikācija gulēja mitrajā zālē un nekustējās.
Lauma pievēra acis. Ielika rokas ugunskurā. Viedā meitai uguns nelipa.
„… talismans nepalīdzēs tev, ja tu pati sev nepalīdzēsi,” vārdi rimti iznira cauri sarkandzeltenajam spogulim, atsitās pret talismanu un ieklīda Noras ausīs.
Miers. Tas bija viss, ko Lauma spēja un gribēja pateikt meitenei-princesei-fejai. Starp viņu un Noru bija tikai uguns siena. Ugunskurs strauji dzisa.
Gaidas pārvērtās pelnos.
"FIRE" by stbjr is licensed under CC BY-NC-ND 2.0
