Vai Bavārijas vēlēšanu rezultāti patiešām ir tik satricinoši?

Svētdien notikušās vēlēšanas Vācijas federālajā zemē Bavārijā saprotamā kārtā izsaukušas politisko komentētāju interesi – tās tiek vērtētas arī kā pašreizējās kancleres un viņas valdības spēka un nākotnes izredžu indikācija. Lai arī vēlēšanu rezultātiem ir lielāka nozīme uz partiju iekšējām cīņām nekā uz valsts politiku, tad tomēr mums ir vērts pavērtēt to, kas notiek Vācijā un padomāt, vai ar līdzīgiem procesiem nesaskaras arī Latvija un citas valstis, un vai dramatiskajiem virsrakstiem kā, piemēram, Delfos „Reģionālo vēlēšanu rezultāti iedragā Merkeles valdību” ir pamats.

Foto: Bundesregierung/Kugler

Kas īsti notika svētdien Bavārijā? Manuprāt, nekas dramatisks tur noticis nav. Drīzāk jāpriecājas par šo vēlēšanu rezultātiem – konservatīvais spārns ir saglabājis vairākumu (kas bija sagaidāms), atbalsts kreisajiem spēkiem ir nedaudz samazinājies un, kā gaidīts, parlamentā, pie tam ar iepriecinoši nelielu atbalstu, ir iekļuvusi AfD. Varēja būt arī sliktāk.

Tad kas liek medijiem titulēt savus materiālus ar skaļiem un dramatiskiem virsrakstiem? Nozīme tur ir vajadzībai piesaistīt lasītāju uzmanību un panākt vairāk klikšķus. Tas gan nav vienīgais iemesls. Savu lomu, vismaz latviešu mediju vidē, spēlē arī apstāklis, ka materiāli, visdrīzāk, nemaz netop redakcijās, bet gan tiek nekritiski pārņemti no ziņu aģentūrām. Kā savādāk lai izskaidro, piemēram, Delfi publicētajā rakstā šo teikumu: „28. oktobrī vēlēšanas notiks arī Heses reģionā.”? Te skaidri var redzēt, ka autoram nav zināšanu ne par Vācijas politisko uzbūvi, ne ģeogrāfiju. Vācijā nav reģionu – tā ir federatīva valsts, kura sastāv no 16 zemēm, viena no kurām ir Hesene ar galvaspilsētu Vīsbādeni. Pavisam smieklīgi Delfi rakstā izskatās CDU (Kristīgi demokrātiskās savienības) nosaukuma tulkojums kā Kristiešu Demokrātu partija. Kas skaudri liek aptvert bēdīgo faktu, ka trūkst kvalitatīvu starptautisko notikumu komentētāju, kuri rakstītu latviešu valodā Latvijas publikai. Tas gan ir cits temats par žurnālistu sagatavošanas kvalitāti Latvijā, par kuru ir vērts parunāt atsevišķā rakstā.

Tomēr galveno iemeslu šim komentētāju drastiskajam vērtējumam saredzu senajos priekšstatos par politisko partiju nozīmi. Vēl pirms 30 vai 40 gadiem sabiedrība pamatā iedalījās divās galvenajās daļās – strādniekos un pilsoniskajā slānī. Katram no tiem bija savas specifiskas intereses, kuras apkalpoja attiecīgais politiskais spēks – par strādnieku interesēm (kā, piemēram, sociālie jautājumi – atbalsts slimības gadījumā, nodrošinājums vecumdienās, darba drošība, utt.) tradicionāli rūpējās sociāldemokrāti. Savukārt pilsonisko slāni, ieskaitot uzņēmējus, pārstāvēja konservatīvie – parasti kristīgie demokrāti.

Tāds dalījums pastāvēja ilgus gadus un rezultātā valsts vadība tika sadalīta (parasti divu) daudzskaitlīgu partiju (vācieši runā par „Volkspartei” – tautas partiju) starpā. Šāda politiskā realitāte valdīja tajā laikā, kad studēja manas paaudzes žurnālisti un politologi. Tomēr pēdējo 20-30 gadu laikā sabiedrība ir strauji mainījusies – šobrīd ir grūti runāt par diviem slāņiem. ((Par lielo partiju nākotnes perspektīvām domā arī Vācijas parlaments, kā to var redzēt, piemēram, pēc šī 2016. gada maijā publicētā pētījuma ar nosaukumu: „Nachlassende Bindungskraft der Volksparteien. Ursachen und Handlungsmöglichkeiten.“ (Saiknes samazināšanās ar lielajām (tautas) partijām. Iemesli un rīcības iespējas.) https://www.bundestag.de/blob/435464/985f9c8eb87f7d7e547ba6491fbef988/wd-1-020-16-pdf-data.pdf)) Ir radušās jaunas un ietekmīgas grupas ar interesēm, kuras īsti nepārstāv šīs tradicionālās „Volkspartei”. Te varētu minēt, piemēram, vides aktīvistus, ļaudis, kurus uztrauc dabas piesārņojums un klimata izmaiņas cilvēka darbības rezultātā. Viņu intereses pārstāv jauna virziena politiskais spēks – zaļie.

Pieaugošai sabiedrības interešu sadrumstalotībai klāt ir nākušas nozīmīgas izmaiņas cilvēku dzīves veidā – šodien esam daudz mobilāki nekā bija mūsu vecvecāki. Jaunākās un vidējās paaudzes ļaudis maina dzīves vietu ne tikai viena reģiona vai valsts robežās, bet pārvietojas uz citām valstīm un pat kontinentiem. Nav runa par to, vai tas ir labi vai slikti – tā ir realitāte, ar kuru mums ir jārēķinās. Pagriezties atpakaļ laikā mums nez vai izdosies un tas arī nav vajadzīgs.

Šādas mobilitātes dēļ samazinās atbalsts t.s. lielajām partijām. Jauniebraucējiem tajā pašā Bavārijā maz ko nozīmē bavāriešu dzīves stils un tradīcijas, arī politiskajā ziņā. Daudziem no viņiem Franča Jozefa Štrausa vārds neko neizsaka, viņi nav gatavi atbalstīt CSU tikai tāpēc, ka tai ir bagātas tradīcijas un tā ir „Štrausa partija”. Tādā ziņā par ilggadīgo Bavārijas valdošo partiju (tā gadu desmitiem ir valdījusi viena, saņemot balsu vairākumu zemes vēlēšanās) var teikt, ka tās panākumi ir kļuvuši par viņas varas zaudēšanas cēloni. Tieši CSU ir izveidojusi Bavāriju par vienu no ekonomiski spēcīgākajiem reģioniem Vācijā – ekonomiskais uzplaukums veicina vajadzību pēc darbaspēka un padara Bavāriju par pievilcīgu migrācijas mērķi. Savukārt jaunpienācēji, kā jau minēju, nejūtas īpašu pateicību parādā tieši CSU un vēlēšanās balso par spēkiem, kuri tiem kādu iemeslu dēļ šķiet pievilcīgāki. Pretēji Latvijā plaši izplatītajam uzskatam, ka vāciešiem tieši nelegālās migrācijas aspekts ir pats svarīgākais, šīs valsts iedzīvotājiem daudzi citi jautājumi arī ir tikpat svarīgi vai pat svarīgāki par „baltās rases pazudināšanu”, par kuru daudzi Vācijā nav neko dzirdējuši un ikdienā to nav varējuši pamanīt. Tajā pašā Bavārijā cilvēki, arī jaunpienācēji, satraucas, piemēram, par dzīvokļu trūkumu, īpaši lielajās pilsētās. Te nu gan jāsaka, ka vecais Francjozefs, kā Štrausu tur mīlīgi dēvē vietējie, visdrīzāk jau pirms desmit gadiem būtu uzsācis vērienīgu mājokļu būvniecības programmu. Viņam bija rets talants redzēt uz priekšu, kas būs aktuāls aizparīt. Tas, iespējams, būtu spējis stiprināt CSU pozīcijas arī tikko notikušajās vēlēšanās.

Kopumā tomēr ir redzams, ka pievilcīgi joprojām ir konservatīvie spēki – daudzas balsis, kuras zaudēja CSU, nonāca pie uzskatos un politikā tai tuvajiem „Brīvajiem vēlētājiem” (FW). Daļa, iespējams, arī pie bijušās „Genšera un Grāfa von Lambsdorfa partijas” – FDP. Kopumā konservatīvais spārns, visdrīzāk, sastādīs valdību un nekādas milzu izmaiņas Bavārijas politikā nav gaidāmas.

Varbūt tas ir pat labi, ka CSU nāksies valdībā strādāt kopā ar vēl vienu vai divām partijām – vienvaldībai, kā zināms, ir savas ēnas puses, kā, piemēram, „radu ekonomika” – sistēma, kurā šis un tas tiek klusu un mierīgi sadalīts „savējo” starpā.

Katrā ziņā Latvijai par Bavārijas vēlēšanu rezultātiem jāsatraucas nebūtu. Drīzāk gan par to, ka vācieši pārāk daudz pievēršas „savas nabas pētīšanai”, dramatizējot zemju vēlēšanu un iekšpolitisko cīņu nozīmi, bet pilnīgi novārtā jau ilgāku laiku atstājot ārpolitiku. Atcerēsimies, ka valsts vairāk nekā pusgadu bija bez valdības un tās veidošanas laikā bija izveidotas daudzas darba grupas par dažādām jomām, bet neviena grupa nenodarbojās ar ārpolitiku – tas patiešām ir satraucoši. Sarežģītais starptautiskais stāvoklis šodien ir liels izaicinājums visai ES un tas, ka Vācija kā tās „lokomotīve” ārpolitikai pievērš tik maz uzmanības, gan nenāk par labu Eiropai un arī Latvijai.