„Sev uzcēlu es pieminekli, kas nav izgatavots ar rokām…“ (Я памятник себе воздвиг нерукотворный…) – tā 1836. gadā konstatē dzejolī (Piemineklis) Aleksandrs Puškins. Viņš runā par mākslas nemirstošo spēku un ir pārliecināts, ka literārā daiļrade (kā viņa piemineklis) ir noturīgāka vērtība nekā tēlnieka akmenī vai metālā izveidots monuments tēls kāda parka stūrī. Rādās, ka viņam bijusi taisnība, jo vienu šādu Puškina skulptūru Rīgas pilsēta iespējams novāks tuvākajā laikā no kanālmalas centrā. Vai šādi dzejnieks tiks sodīts par sliktu poēziju? Par to, ka krievs? Par to, ka slikts mākslinieks un viņa darbus nebūtu vērts lasīt? Nē, Puškina dzejai nav nekāda sakara ar šo notikumu.
Puškina pieminekli uz Rīgu atveda un uzstādīja Krievijas vēstniecības darbinieki un Kremļa emisāri Latvijā. Viņiem vajadzēja marķēt Rīgas centru kā Krievijas perifēriju, un šim nolūkam tika izmantots krievu dzejnieka veidols. Proti – mākslinieks, kurš nekad nav bijis Rīgā un nekādi nav saistīts ar šo pilsētu, bet viņa skulpturāls tēls tika diezgan varmācīgi iestādīts kanālmalā. Kā Krievijas (nevis dzejas!) simbols. Tagad, ejot no kuģa uz Latvijas galvaspilsētas centru, visi zviedru, somu vai vācu kruīzu viesi sastaps šo baletdejotāja pozā stāvošo dzejdari un sapratīs, ka ir atbraukuši uz Krieviju. Jo Puškins gandrīz visiem nozīmē Krieviju. Viņš ir tieši tāds pats Krievijas simbols kā patvāris. To zina pat vidēji izglītots kruīza pasažieris no Ziemeļvalstīm. Vai dzejnieks ir paudis vēlmi eksponēties Latvijā? Pie kanāla? Darboties kā krievu diktatūras režīma marķējums? Nē, nekad nav izteicis šādu vēlēšanos. Viņa vietā to izlēma citi. Tas, ka viņam tur jāstāv, pieņēma lēmumu Krievijas ietekmes veicināšanas, t.i., maigās varas pasākumu ietveros Kremlī. Popmūzikas festivāls „Jaunais Vilnis“, Maskavas nams, jaunas pareizticīgo baznīcu ēkas Jūrmalā un citas aktivitātes bija tikai daži šīs „maigās varas“ pasākumi. Kopumā to ir milzīgs lērums. Tobrīd jau bija uzsākta Kremļa gatavošanās Padomju Savienības teritoriju atkarošanas ofensīvai. Krievus mācīja svinēt 9. maiju „pa jaunam“ un mums Latvijā tika nepārprotami parādīts, ka nekur tālu projām no Krievijas impērijas aizbēguši neesam savā brīvajā valstī, kurā ļeņinekļi aizvākti. Tur tagad tika iestādīti vietā jauni krievi kā ideoloģisks marķējums jeb teritorijas iezīmēšana. Ušakovs ar Krievijas vēstnieku tikai realizēja šo Kremļa ideju. Slēpjoties aiz Puškina dzejas slavas, nostiprināja Krievijas impēriskās idejas akcentu neatkarīgās Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Jā, šāda tradīcija krieviem ir. Marķēt vietu (kur viņi atrodas) kā savējo.
Māksla kā krievu propagandas instruments
Māksla vienmēr bijusi un tikusi izmantota kā varas ietekmes līdzeklis. Impērijām un diktatūrām. Tā tas bijis visos laikos, jo koloniālās varas izmantoja savus iekarotājus un vergu tirgotājus kā varoņu simbolus okupētajās teritorijās. Tagad tos gāž no pjedestāliem. Ja alkatīga nelietība pret citām tautām agrāk skaitījās patriotisma sastāvdaļa, tad tagad vērtību karte arī bijušajām lielvalstīm ir citāda un neliešiem varoņa lauru vaiņags tiek atņemts.
Taču okupanti var rīkoties arī citādi: piespraust pilnu iekaroto teritoriju ar savu varoņu pieminekļiem, saviem karogiem, kas obligāti jāizkar (ieviešot „karogķepas pie ēku ārsienas“ karogmastu vietā) un piesārņojot publisko telpu ar propagandas afišām un transparentiem. Carisms tieši šādi vienmēr rīkojies Latvijā. Boļševiki šo carisma rusifikācijas modeli papildināja ar saviem uzlabojumiem, būvējot pagaidu aģitācijas pieminekļus un izmantojot vietējo kultūru un mākslu savas ideoloģijas interesēs. Pēc lielinieku ienākšanas 40-jos gados zibenīgi pārmainījās pilsētu ainava. Teātri, operas fasāde tika dekorēti ar boļševiku lozungiem un aicinājumiem, parkos un skvēros lielā tempā tika sasprausti atbrīvotāju pieminekļi, un pa vidu izmantoti arī okupācijas varai labvēlīgie vietējie mākslinieki, kas vairumā gadījumu bija ne tikai kolaboracionisti, bet arī varai „noderīgie idioti“. Tādā kārtā ar Viļa Lāča pieminekļa palīdzību tika sapostīts mākslas darbs — Meža kapi Rīgā. Proti – izjaukta Čakstes aleja, kurā aiz „Viļa Lāča kalna“ tika saguldīti varai simpātiski aizgājēji. Vai varam pārmest Lāča pieminekļa (1974) autoriem tēlniekam Aivaram Gulbim un arhitektam Jurim Skalbergam vandālismu Meža kapos ar šo pieminekli? Kāpēc viņi pacēla uz augšu (uz mākslīgi izveidota pakalna) šo dzelzs tēlu priekšā Čakstes alejas ainavai? Izpostot tēlnieka Jāņa Jansona izveidotajai memoriālajai sienai pieguļošo aleju? Domāju, ka šī bija kompartijas vadītāju komandas izpilde. Vai Gulbis un Skalbergs toreiz varēja atteikties no Meža kapu demolēšanas ar šī ideoloģiska pieminekļa palīdzību? Iespējams, ka varēja, taču tad naudu par darbu būtu saņēmis kāds cits.
Kāpēc uzskatu, ka šādi okupanti apzināti sagrāva Latvijas kultūras monumentu – Pirmos Meža kapus ar vietējo mākslinieku rokām? Vainīga bija Mirušo piemiņas diena, kas mēdz notikt katru gadu – vēlā rudenī. Svecīšu vakars parastam Rīgas iedzīvotājam katru gadu šajos kapos bija sava veida ideoloģiska kauja ar boļševiku varu Latvijā. Tauta lika svecītes pie okupantiem nepatīkamiem cilvēkiem (pie pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapa, pie pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meirovica pieminekļa, Baltajiem krustiem). Miliči dzenāja sveču licējus. Tramdot un fotografējot. Nākamajā dienā skolēnus kaunināja skolās un piekodināja nekad neiet šajā dienā uz kapiem un nelikt degošas sveces pie nepareiziem kapiem. Taču tauta turpināja sveču karu. Visvairāk liesmu, protams, bija alejas galā, pie Jāņa Čakstes atdusas vietas. Sveču liesmu kalnu (pie Čakstes) novakarē varēja saskatīt jau pa gabalu. Uzreiz pēc iziešanas cauri kapsētas vārtiem. Par to Kremlis atriebās. Izdemolēja Čakstes aleju ar jauna pieminekļa palīdzību. Par Kremļa atriebības ieroci kļuva pāragri mirušā latviešu publicista un rakstnieka, okupantu valdības vadītāja Viļa Lāča kapa piemineklis. Bleķa zvejnieka dēls uz bangojošas jūras fona tagad bija nosēdies priekšā alejai un aizsedza skatu sveču triumfam novembrī.
Līdzīgā ceļā tika sagrauts arī Kronvalda parks Rīgā. 1982. gadā parka zaļā teritorijā koku un strūklaku vietā tika uzcelts un atklāts komunistu partijas politiskās izglītības nams, kurā notika okupantu augstākie ideoloģiskie pasākumi. Toreiz pilsētā klīda baumas, ka arhitekti visiem spēkiem esot mēģinājuši samazināt nejēdzīgās ēkas aprises, lai tās iespējami mazāk traumētu parka ainavu. Būvēt parkā, pilsētas centrā? Nē, tā nedara. Senus parkus nemēdz apbūvēt ne tikai tāpēc, ka tās ir pilsētas „plaušas“, bet arī tamdēļ, ka zaļā vide ir rekreācijas vieta cilvēkiem, kas šeit strādā, dzīvo vai ierodas viesos. Taču Arvīds Pelše vai Augusts Voss pavēlēja un strūklakām nācās pazust. Telpu parkā ieņēma mūra ēka un daudzstāvu skulptūra pie karogkātiem.
Abi šie piemēri lieliski parāda, ka padomju okupācijas laikā visu (arī mākslā un kultūrā) noteica ideoloģiskie (politiskie) vadītāji, nevis arhitekti vai mākslinieki, kas pasūtītās pavēles izpildīja. Tātad, politiskās izglītības nama ideoloģisko piekabi – rakstnieka Andreja Upīša pieminekli (veidolu) arī noteica tie paši cilvēki, kas saņēma komandas no Kremļa un realizēja tās Latvijā. Viņi vēlējās lai rakstnieka tēls akmenī būtu pompozs, varens un gigantisks kā trīs stāvu nams. Ar viegli pavērtu mēteli, straujā gaitā ejošs, žestos un ārienē atgādinot supervadoni Ļeņinu. Jā, tā šis Kremļa režisētais Andreja Upīša ideoloģiskais monstrs (tēlnieka Alberta Terpilovska un arhitekta Gunāra Astras izstrādājumā) tagad dekorē to pašu parku, kurā katra sevi cienoša partija, ideoloģiskā kustība vai fabrika uzskata par vajadzīgu atstāt savas teritorijas marķējumu ar kādu pieminekli, plāksnīti vai „atmiņu akmeni“. Tas, ka Rīgas centrālie parki jau sen pārvērtušies par pieminekļiem piesārņotākajām vietām, ir redzams arī bez acenēm.
Pieminekļu aizvākšana?
Rīgas centrā pašlaik ir ļoti daudz ideoloģisku, atšķirīgas mākslinieciskas kvalitātes pieminekļu. Liela daļa no tiem tika aizvākti pēc dziesmotās revolūcijas, taču ieradums piesārņot publisko vidi ar piemiņas plāksnītēm, pieminekļiem un akmeņiem saglabājies joprojām. Uz ielu stūriem vai teātru fasādēm vairs nav transparentu: „Slava partijai!“, „Lai dzīvo komunisms!“ vai „Ļeņins mūžam dzīvs!“, taču ieradums „greznot“ pilsētas parkus dažādos svētkos tomēr saglabājies. Kamēr Krievijā turpinās publiskās telpas piegružošana ļoti intensīvā kārtā izvietojot Ukrainas kara varoņu statujas Tambovā, okupētajos ukraiņu rajonos un citur, mums būtu līdzsvaroti jāizvērtē skulptūru kvalitāte un īpatsvars arī Latvijas pilsētu centros. Okupācijas varas ir pieradinājušas pie publiskās vides piesārņojuma ar apšaubāmas kvalitātes dekorācijām. Īpaši bēdīga aina ir Rīgā, kur pieminekļi kapos ir mākslinieciski augstvērtīgāki nekā galvaspilsētas centra parkos. Atceros kā bērnībā pieaugušie sūkstījās par Jāņa Raiņa neveiksmīgo akmens tēlu Esplanādē. Jā, varu piekrist – sēdošais, nogurušais vīrs neatspoguļo dzejnieka trauksmaino dabu, un mēs varam tikai apskaust poļus ar viņu Frederika Šopēna piemiņas vietu Lazenku parkā Varšavā. Tāds pats noguris sēdētājs ir akmens Rūdolfs Blaumanis pie kanāla tiltiņa vai neizteiksmīgais Doku Atis, kuru krūmos knapi var pamanīt.
Mīlētie un nīstie pieminekļi
Vai visas šī ideoloģiskās drazas varam aizvākt? Jā, mehāniski to izdarīt var. Iekārtojot kaut kur pie Bolderājas Padomju Savienības laika tēlniecības zombijparku. PSRS laika domāšanas mantojumu ar komentāriem un uzrakstiem vairākās valodās. Vai man ir pretenzijas pret tēlniecību kā tādu? Nē, nav. Man ir iebildumi pret carisma un boļševiku laika aizraušanos ar pieminekļu lietošanu ideoloģiskās teritorijas marķēšanai. Pret mākslinieku izmantošanu šajā smadzeņu skalošanas procesā. Ja tagad būtu jāaizvāc Pelšes vai Vosa statuja no parka Rīgā, tad vairumam iebildumu nebūtu. Taču, ja tajā pašā vietā ar tieši tādu pašu mērķi tika novietota pārspīlēti gigantiska rakstnieka kolaboracionista akmens skulptūra, tad pēkšņi sākas šaubas vai to paturēt turpat, jeb tomēr vest projām uz Bolderājas padomjlaiku piedzīvojumu parku.
Man šķiet, ka publiskā telpa ir vieta, kurā uzturamies visi. Vēlamies būt komfortā. Ar dažādiem uzskatiem, pārliecībām, ticībām un viedokļiem. Tā būtu jāsaglabā iespējami neitrāla un tīkama visiem. Eksponējot vienīgi universālas vērtības, maksimāli labā mākslinieciskā kvalitātē. Vai man ir piemēri? Jā, Edvarda Eriksena „Mazā nāriņa“ pie Kopenhāgenas. Tā veidota pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas motīviem un kļuvusi par Dānijas galvaspilsētas simbolu. Zviedru inženiera Gustava Eifeļa konstruētais Eifeļa tornis Parīzē. Tagad Francijas galvaspilsētas simbols. Sesara Marikes kinētiskās skulptūras Lanzarotē vai Karla Fredrika Roitersvērda „Nē vardarbībai“ pie ANO ēkas Ņujorkā. Iespējams, ka mums jāapsver iespēja beigt godināt ar skulptūru palīdzību pilsētu centros vadoņus, ierēdņus, māksliniekus vai politiķus. Šim nolūkam ir kapi. Taču pilsētvidē vairāk gribētos redzēt domas un emocijas rosinošus skulptūru projektus, kuri uzrunā visus. Piemēram, tā kā aktrises Margaretas Krūkas siltā (apsildītā) statuja pie Dramatiskā teātra Stokholmā. Tā silda plaukstas un dvēseli, nevis uztiepj savu pārliecību garāmgājējiem.
Starp citu, skulptūras mēdz izraisīt arī skarbas emocijas, ja tās nepārstāv lielāko sabiedrības daļu. Vairākas reizes pēc kārtas Malmē (Zviedrijā) postīta, smērēta un salauzta pazīstamā futbolista Zlatana Ibragimoviča skulptūra. 500 kilogramu smagā statuja bieži tiek labota, un tagad to apsargā ar elektroniskās drošības sistēmas palīdzību. Pats varonis, protams, ir dzīvs. Turpina spēlēt futbolu. Taču statujai jācieš par viņa labajiem un sliktajiem darbiem. Iespējams, ka lielai sabiedrības daļai sports nenozīmē to pašu ko futbola entuziastiem, kuriem šī statuja šķita ļoti nepieciešama. Vienai daļai sabiedrības šķiet, ka sports ir valsts atpazīstamības svira un neatkārtojams varoņdarbs. Citiem tā neliekas un viss, kas saistās ar sportistu glorificēšanu, ļoti kaitina. Pat satracina. Rezultātā skulptūrai nogriež degunu, to apgāž un posta tik lielā mērā, ka atjaunošana pieprasa vairākus gadus. Tas, ka statuja ir jāapsargā, liecina, ka to laikam nevajadzēja uzstādīt.
Vai visiem sava laika izcilniekiem ir vajadzīgas skulptūras pilsētas centrā? Nē, šķiet, ka nav vajadzīgas. Vai Puškina un Upīša pieminekļu aizvākšana no centra ir mākslas cenzēšana? Nē, tā ir atbrīvošanās no okupācijas laika mantojuma, kurā pieminekļi veica noteiktas partijas ideoloģiskā marķējuma funkciju. Paši rakstnieki ir tikai ķīlnieki šajās Putina Kremļa ideoloģiskajās akcijās. Vai ir iespējams izveidot ideoloģizētās tēlniecības parku Pierīgā? Jā, tieši tāpat kā Vīgelanda skulptūru galeriju Frognera parkā pie Oslo. Atbrīvojot pilsētas centru no okupācijas laika nospiedumiem. Izvēdinot gaidu telpā, kas pārāk ilgi bijusi varmācīgi piesārņota.
To var un vajag izdarīt.
"Rīga, A.Upīša piemineklis 2002-05-27 - panoramio.jpg" by J. Sedols is licensed under CC BY 3.0. "Aleksandrs Puškins (1799 - 1837), Kanālmala, Rīga, Latvia - panoramio.jpg" by M.Strīķis is licensed under CC BY-SA 3.0. "Zlatan av Peter Linde, skulptur i Malmö" by Jorchr is licensed under CC BY-SA 3.0.
