Mēs stāvam iepretim Liepājas Universitātes ēkai Lielajā ielā. Kā par spīti, šodien ir īstena vējaina diena. Esmu nosalusi, gaidu, kad sāksim kustību. Lai gan kustībā esmu jau vairākus mēnešus, bez apstājas. Katru dienu. Pēkšņi Sanita jau trešo reizi šai nedēļā uzraksta: “Nāksi šodien spēlēt?” Mana atbilde nemainīga: “Šodien nevaru, citi plāni.” Pretī visai pārdomām bagāts jautājums: “Tev vispār brīvdienas ir?” Patiešām. Vai es varu kaut vienu dienu nedomāt par darbu?
Pirmo (un iespējams vienīgo) reizi šajā semestrī klātienē satiekam visas Kultūras vadības un Baltu filoloģijas kursa studentes. Pulkstenis ir īsi pēc divpadsmitiem, pasniedzējas stāstījuma pavadījumā tūlīt uzsāksim mūsu pastaigu pa Liepājas ielām. Šķiet, ko gan es te nebūšu redzējusi, visu mūžu taču Liepājā dzīvoju. Šodien cita veida darbošanās – fotografēt. Diena pilnīgi pelēka. Paskat, tur tālāk ir iestādītas dzeltenas puķītes. Varbūt jābeidz domāt par pelēko, varbūt pat pilnīgi pietiek, ja uzvelk dzeltenus zābaciņus? Ja viss liekas nomācošs, laikam nudien pašam jākļūst par to laimes kalēju.
“STĀVĒT! SARKANS!” Cik bieži Tu saņem brīdinājumu neturpināt savu ceļu? Apstāties pirms sava mērķa sasniegšanas? Kad Tu pēdējoreiz atteici kādam? Vai arī esi no tiem, kas plāno savu laiku? Esi gatavs jebkurā brīdī pieņemt izaicinājumu?
Brīdī, kad pastaigas biedri pie luksofora sarkanās gaismas palūkojās pa kreisi, pa labi un pretojoties kustību liedzošajai gaismai tomēr uzsāka savu gaitu, es apjautu – darbā taču daru to pašu. Šķiet, nu jau pietiks, par daudz esi uzņēmusies, STOP, neņem klāt jaunus pienākumus, bet ko es – paskatos pa kreisi, pa labi, un tik duru uz priekšu. Riskanti. Bet kā Amanda teica “Kas neriskē, tas nedzer šampanieti!”
Kamēr tiek noskaidroti apstākļi saistībā ar iekļūšanu viesnīcā “Art Hotel Roma”, veikala plāksnes atgādina – tāpēc Tu strādā. Lai visu, kas Tev ir, atdotu šeit. Es sapratu, ka esmu tik ļoti “ierakusies” darbos, ka pat neatceros, kad pēdējoreiz man bija brīvs laiks, lai vienkārši dotos “šopingā”. Kaut vai tīri aiz intereses – apčamdīt modīgos drēbju gabalus, pafantazēt par to esamību manā drēbju skapī. “Meitenes, nākam iekšā!” sauc pasniedzēja. Mainām domas. Koncentrējies uz darbu.
Viesnīca. Ak, kā pietrūkst šī sajūta. Viesnīcas man asociējas ar izbraukuma sacensībām, kad ar komandas biedrenēm nakšņojām dažādās viesnīcās, dažādās pilsētās, visos Latvijas reģionos. Es eju cauri gaiteņiem, bezbailīgi ļāvos iet pa priekšu. Šī sajūta mani pievelk, mudina kādu brīdi apstāties, padomāt, varbūt tiešām divas, trīs dienas atpūsties, aizbraukt kaut kur prom, kliedēt domas par darbu vien.
Apstājamies un runājam tālāk. Ejam cauri Liepājai citā dimensijā. Esam pie bijušās Rokkafejnīcas, kur tagad savu vietu atradusi Čilli Pica, Hesburger un Cukurfabrik’. Jau dodamies prom, kā uzmetu skatienu uz terasē sēdošiem klientiem un – kas tad tur?! Mazie, bezkaunīgie, apaļie zvirbulēni ir arī šeit! Nespēju noturēties, man vajag nobildēt zvirbuļus, kas darbā mūs vajā katru mīļu dienu. Amanda, protams, nesaprot, kam es tagad tos nabaga putnus skrienu fotografēt, bet viņa pagaida. Ejam tālāk.
Kurzemes Vārds. Avīze, kuru katru darba dienu es noņemu no mūsu piektā galdiņa un novietoju uz pirmo, lielo galdu. Jo cilvēki lasa avīzes. Jau zinu klientus, kuri bez avīzes pie maltītes pat nejūtas kafejnīcu apmeklējuši. Un visiem tiem, kas uzskata, ka avīzes nav vajadzīgas – lūk, lasītājs, kurš šobrīd stāv pie Liepājas Centrālās Zinātniskās bibliotēkas ēkas un lasa skatlogā ievietoto šodienas avīzi.
Novēršoties no avīzes, nākamais skats visai aizraujošs. Vieni stāv garās rindās pēc apģērba, kāds jau ir iegādājies jaunu, sezonai atbilstošu tērpu, bet cits uzmetīs virsū jau gadiem mantotu drēbju gabalu, kas ir labi pārbaudīta vērtība. Tuvojamies ārā stāvošai rindai un es atskārtu, ka atkal iedomājos par darbu, jo redzēt gaidošu cilvēku rindu ārā pa logu nudien nav patīkami.
Esam ieradušās Liepājas Pētertirgū, kur čum un mudž pircēju un pārdevēju čalas, smiekli, kaulēšanās, ak.. Ejam cauri pa galveno taciņu un jūtu, cik iekšēji nepatīkami man paliek. Smagās kastes, caurie lietussargi, vējš, lidojošās cenu lapiņas, zemais atalgojums, ievestā prece, meli pircējiem… Jā, tiešām esmu priecīga, ka atradu darbu citur. Mācību, protams, dabūju, bet atpakaļ es noteikti neatgrieztos.
Pie kartupeļu stendiem pamanu šo brīnišķīgo radību, kas rūpīgi lūko, lai tirgus apmeklētāji ievērotu divu metru distanci. Varbūt mums darbā arī vajadzētu no pazaudētajām mantām uztaisīt kādu kārtības sargu? Tas pievērstu lielāku uzmanību un palīdzētu atrast saimnieku. Protams, tā jau neesmu es, kas, skatoties uz tirgus stabu, neiedomāsies par savu darba vietu.
“Ieva! Kam Tu bildē to kaķi!?” Paskat kā viņš izskatās. It kā būtu pārdevējs, kurš tirgo savas puķītes. Patiesībā tas ir tikai kaķis, taču interesants.
“Man tāds kafijas šotiņš sanāca!” – sauc kāda balss. Sapulcējoties „Kultūras meitenēm“ vietā, kur vasaras sezonā aktīvi tirgo ziedus, mums izdodas izdabūt no aparāta labu kafiju.
Amanda ar Annu prata sasmīdināt pārējos, cīnoties un peroties ar tiem kafijas aparātiem. Vienu brīdi tie nepieņem naudu un met monētas atpakaļ. Pēc tam liek naudai paripot zem aparāta, lai pārbaudītu Annas lokanības prasmes. Pēc tam viss izdodas. Rezultātā, protams, kafija tika dabūta, bet es iedomājos par šotiņu. Pie mums, līdzi ņemot melno kafiju mazajā krūzītē, kafijas glāzīte ir ļoti maz. Tā ir tikpat kā pustukša. Varbūt aizgūt šo izteicienu, klientiem ar smaidu brīdinot, ka krūzītē būs tikai kafijas šotiņš?
Pēc tirgus apmeklējuma un neveiksmīgas iekļūšanas kafejnīcas Boulangerie jumta terasē, mūsu ceļš veda tālāk. Pēkšņi kas pilnīgi neiedomājams – „meitenes, ejiet iekšā!” – saka pasniedzēja. Kā tas ir? Vai drīkst tā iet iekšā svešā ēkā, dzīvojamā mājā Liepājā? Vienkārši tā, lai aplūkotu? Jā, drīkst un var. Tas bija piedzīvojums. Pirmoreiz pastaigas laikā redzēju, kā visas izvelk savus viedtālruņus un fotografē kāpņutelpā redzamo. Tiešām – skaisti! Galējais sienas mākslojums lika atcerēties vasaras vakarus, jūrā vērojot saulrietu. Ak.. man vajag atpūsties.
Te nu esam, jaunatklājumā, pēc tam, kad ielūkojāmies vēl kādas dzīvojamās mājas kāpņutelpas mākslā, un pasniedzējas pavadījumā devāmies iekšpagalmā. Ieraudzītais lika apstāties un aplūkot katru detaļu. Cik daudz pūles, cik daudz darba ieguldīts, lai pilsētas centrā iedzīvotājs justos kā lauku privātmājā. Kluss. Mierīgs. Anna dodas apsēsties kādas pavecas koka ēkas terasē, līdzīgi kā mēs visas tobrīd, iztēlojoties rīta kafiju, siltus, tikko lēkušas saules starus, putnu čalas no koku galotnēm. Bet iemājojies čiekurs starp viegli izkaltušiem zāles stiebriem man atgādina – atceries, kad viens no klientiem ievietoja nokritušo gerberas ziedu lavandas podiņā?
Šeit es sapratu, ka bez darba dzīvē neizdosies sasniegt iecerēto. Ikvienam no mums ir jāstrādā pie saviem mērķiem, iecerēm, jāstrādā, lai sasniegtu sapņus. Un nevajag uztraukties – atpūtīsies. Kādu dienu arī es sēdēšu savā sapņu mājas terasē un malkošu rīta kafiju, vieglu saules staru apspīdēta.
"Traffic lights" by Vít ‘tasuki’ Brunner is licensed under CC BY-NC-SA 2.0
