Latvijā vienmēr bijis augsts bezdarba līmenis, kas ietekmē valsts demogrāfisko stāvokli. Tāpēc daļa valsts iedzīvotāju ir spiesta valsti pamest un doties uz ārzemēm peļņas nolūkos. Šādus lēmumus, par aizbraukšanu visbiežāk pieņem vīrieši, kas nespēj ar Latvijā nopelnīto apgādāt sevi vai savu ģimeni. Jauniešu aizbraukšana ietekmē valsts politikas veidošanos. Šobrīd valsti vada personas, kas no sava amata nespēj atkāpties jau vairākus desmitus gadu un neizrāda interesi par radušos problēmu – jauniešu migrāciju. Neviens nevēlas piesaistīt “jaunas galvas” pie varas svirām. Acīmredzot, pašreizējai valdībai tas nav finansiāli izdevīgi. Nekas netiek darīts, lai šo problēmu atrisinātu un novērstu.
Protams, ka ieguvējas ir citas valstis, kuras uzņem migrantus un nodarbina viņus darbos. Maksājot par darbu minimālo algu, kas vismaz 3 reizes pārsniedz Latvijas zemāko algu. Ārzemju minimālā alga ir tik augsta, ka mūsu jaunieši izmanto šo iespēju, lai nopelnītu un spētu veidot iekrājumus. Bieži vien darbi ārzemēs, ko veic jaunieši ir – zemkopība, lopkopība, dārzniecība, klientu apkalpošana nelielos kafijas veikaliņos, darbs cehos, noliktavās, rūpnīcās. Būtībā nekas tāds, kas veidotu jaunietī perspektīvas kļūt par augsta amata veicēju Latvijas valstī nākotnē. Ārzemju valstīm ir izdevīgi nodarbināt migrantus par minimālo algu, jo vietējie iedzīvotāji, jeb valsts piederīgie, ieņem augstākus amatus par daudz labāku samaksu. Tāpēc šo valstu ekonomiskie, demogrāfiskie un labklājības rādītāji kāpj, kamēr mūsējie turpina sarukt.
Ja darba emigrantiem pajautātu, kāpēc aizbrauci strādāt uz ārzemēm, tad viņi neteiks, ka turienes darbs patīk. Vairums atbildēs, ka vēlējās vienkārši nopelnīt. Protams, ka mēdz būt arī izņēmumi. Gadās arī jaunieši, kas saistībā ar iegūto izglītību, brauc studēt tieši ārzemēs. Tas, ka jaunietis dodas uz ārzemēm studiju nolūkos liecina, ka valstij vajadzētu pievērst uzmanību tieši šim faktam. Tas ir mājiens, ka ir problēmas ar mūsu šī brīža izglītības sistēmu.
Ikdienā nodarbojos ar projektu vadību, to rakstīšanu un realizāciju. Viens no maniem projektiem (pie kā šobrīd strādāju) ir tieši jauniešu bezdarba novēršana valstī. Projekta ietvaros tiek uzrunāti uzņēmumi Latvijā, kas būtu gatavi jaunietim – studentam dot prakses iespēju uzņēmumā, kamēr jaunietis nav absolvējis izglītības iestādi. Tādējādi uzņēmums jaunietim kā atlīdzību izmaksātu motivējošu stipendiju. Vienlaikus jaunietis būs ieguvis visas nepieciešamās zināšanas, pieredzi un uzticību uzņēmuma vadībai, lai pēc mācību beigām kļūtu par pilnvērtīgu darbinieku attiecīgajā uzņēmumā. Jāatzīst, ka šis projekts vēl nav ieguvis savu popularitāti Latvijas mērogā. Daudzi uzņēmumi izmanto situāciju un vēlas iegūt darbaspēku, par kuru nav jāsedz nodokļi valstij. Tāds nav šī projekta mērķis. Manuprāt, augstie nodokļi šobrīd ir galvenais iemesls kāpēc šo projektu nav iespējams virzīt tālāk. Traucē sasniegt cēlu mērķi. Vairāki latviešu uzņēmēji savus uzņēmumus reģistrē tepat kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā, kur nodokļi ir zemāki. Protams, arī uzņēmējam šajos laikos jākaro ar sistēmu, kas izveidojusies valstī. Tāpēc ir grūti izdzīvot, legāli un godīgi veicot savu darbu.
Būvniecība ir nozare, kur manāma vislielākā korupcija, jo darba devējs bieži nav spējīgs godīgi un taisnīgi vadīt savu darbību. Esmu iemīļojusi teicienu: “Kas liecina par to, ka valstī ir korupcija? – Tas, ka mašīnas ir labas, bet ceļi neizbraucami.” Ja Latvijā tiktu dota reāla iespēja jauniešiem virzīt un attīstīt savas idejas par sistēmas sakārtošanu, tad varētu bez sarkasma teikt “Valstī viss ir kārtībā.” Jaunietis tad nebūtu spiests braukt uz ārzemēm lasīt tur zemenes, bet varētu piedalīties valsts labklājības veidošanā. Diemžēl daudz no valstij piešķirtā finansējuma aiziet nejēdzīgās un absurdās lietās. Izlietojam naudu, lai pētītu un noskaidrotu cik neapmierināti ir iedzīvotāji ar pašreizējo situāciju valstī, saviem ieņēmumiem un dzīves kvalitāti, bet rezultātā tiek iegūti dati par to, ka šo naudu vajadzēja ieguldīt nevis pētījuma veikšanā, bet iedzīvotāju labklājības celšanā.
Bieži lielākās kļūdas darbībā pieļauj nevis “zaļais gurķis”, bet “profesionālis”, kas strādā slikti, bet ilgi. Vairākus desmitus gadu dara vienu un to pašu lietu, neredzot problēmu, skatījumu no citas puses un nepieļaujot iespēju, ka kaut kas viņa darbībā vispār būtu nepareizi. Pārējie, kas strādā šādas personas padotībā, var „skriet kā skudras sienā“, bet nekas neizdosies. Šādi cilvēki sūrojas, ka viņiem par maz maksājot, taču būtībā nespēj paveikt pat vienkāršu darba uzdevumu kvalitatīvi.
Vai ir kāda iespēja atbrīvoties no sliktiem lēmumiem?
