Valdības lādei vāks ir vaļā!

Ja valdību var tēlaini iedomāties kā skaisti apkaltu lādi, tad premjerministra Artura Krišjāņa Kariņa lādei (valdībai) kopš ceturtdienas ir vāks vaļā un mēs varam aplūkot, kas tajā atrodas.

Visiem tiem, kuri šobrīd ir neapmierināti ar lādes saturu, nākas atgādināt, ka tā ir piepildīta tieši ar tiem politiskajiem spēkiem un viņu izvēlētajiem pretendentiem, kurus vēlētāji rudenī ievēlēja Saeimā. Arī nevēlētājiem ir jāapzinās, ka Saeimas sastāvs ir viņu izvēle – viņu teorētiskās un nenodotās balsis pastiprina praktiski nobalsojošo vēlētāju izvēli, jo proporcionāli sadalās Saeimā iekļuvušo partiju starpā. Katrs nebalsotājs tādā veidā ir apmēram par 20 % atbalstījis „Saskaņu”, par 15 % – „KPV LV” un JKP, utt.

Neskatoties uz neapmierinātību ar vēlēšanu rezultātiem, ar raizēm par parlamenta un valdības sadrumstalotību, ar šad un tad publiski pausto neapmierinātību ar Latvijas vēlēšanu sistēmu kopumā, mums ir jāatzīst, ka vēlēšanu rezultāti bija tādi, kuri atļāva (lai arī pēc ilga laika) sastādīt pavisam pieņemamu valdību. Mūsu vēlēšanu sistēma nemaz tik slikta nav. Šajā jomā esam priekšā dažai labai Eiropas valstij, kā to savā blogā norāda iepriekšējā sasaukuma Saeimas deputāte Lolita Čigāne.((www.lolitacigane.lv/2019/01/daudziem-tadu-karinu_23.html)) Iespējams, ka mūsu apstākļos varētu tomēr pazemināt nepieciešamo biedru skaitu partijām līdz 200 pašreizējo 500 vietā vai pazemināt ievēlēšanai nepieciešamo barjeru no 5 % uz 2 vai 3 %. Vai vēl kādas citas izmaiņas, par kurām var diskutēt, bet žēloties par pašreizējo sistēmu kopumā pamata nav.

Īsumā valdības „lādes” saturu var raksturot kā labāko, ko bija iespējams sastiķēt no vēlēšanu rezultātiem. Cik veiksmīga tā būs Latvijai – to varēs redzēt tikai pēc pāris gadiem. Valdība ir pavisam jauna, tai ir jāļauj strādāt, pirms sākt vērtēt tās darbu. Tomēr apdomāt, kādas tai paveras iespējas vai kādi var rasties ierobežojumi – to varam jau tagad.

Vai „vēžu, līdaku un gulbju” valdība?

Katra politika ir tik laba, cik tā spēj nodrošināt valsts ekonomisku augšupeju, kura veido cilvēku labklājību. Diemžēl tieši šajā jomā lielām cerībām nav pamata – valdība ir sadrumstalota. Tādi ir vēlēšanu rezultāti un tur neko izmainīt nevar. Tātad katram kaut cik nozīmīgam lēmumam būs vajadzīga saskaņošana visu koalīcijas dalībnieku starpā, kas var izvērsties visai sarežģīta. Uz nopietnām reformām cerēt nav pamata, labākajā gadījumā varēs vienoties par mazsvarīgiem jautājumiem. Nozīmīgajos jautājumos tas būs grūti. Vairākiem ministriem nav praktiski nekādas pieredzes. Kamēr viņi izpratīs ministrijas darbu, paies gads vai pusotra. Labākajā gadījumā viņi ļaus ierēdņiem strādāt, sliktākajā – traucēs. Attiecīgi arī ekonomiskā attīstība labākajā gadījumā stāvēs uz vietas, bet, ja nepaveiksies, tad var pat nedaudz paslīdēt uz leju. Ir jānotiek brīnumam, lai izdotos sasniegt labu izrāvienu ekonomikā. Brīnumi, ka zināms, notiek, bet reti.

Moneyval ziņojuma prasību izpilde

Moneyval jautājums ir ļoti svarīgs, jo iekļūšana t. s. pelēkajā sarakstā ((lvportals.lv/norises/301249-naudas-atmazgasanas-noversanas-pasakumi-gaida-uz-valsts-budzetu-2019)) nopietni apdraud Latvijas nākotni. Jau tagad ir skaidrs, ka Latvija nespēs laicīgi izpildīt Moneyval rekomendācijas.((www.la.lv/latvija-nespes-savlaicigi-izpildit-visas-moneyval-rekomendacijas-atzist-znotina)) Situācija ir draudīga, bet nav bezcerīga, jo gan Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienests) vadītāja Ilze Znotiņa, gan jaunais Finanšu ministrs Jānis Reirs ir kompetenti un pieredzējuši savas jomas profesionāļi. Protams, ka būtu labi ministra krēslā redzēt politiķi, kurš nav bijis Kompartijas biedrs. J. Reirs noteikti nav ideālais pretendents, tāpat ka visa Kariņa valdība nav nekāds DreamTeam. Tomēr Moneyval ziņojuma sakarā valsts stāv ar muguru pie sienas – valdība bija vajadzīga un Finanšu ministrijas vadība bija jānodod cilvēkam, kurš kaut ko saprot šajā jomā. Tas ir noticis. Tāpēc šis jautājums šķiet viens no cerīgākajiem – iespēja, ka problēma tiks atrisināta, ir pavisam reāla.

Administratīvā reforma un veselības aprūpe

Grūti pateikt, ko un kā valdībai izdosies sakārtot no iecerētajām prioritātēm.((lvportals.lv/norises/301537-apstiprinata-jauna-valdiba-2019)) Ja izdosies īstenot administratīvi teritoriālo reformu, tas būs apsveicami. Varbūt, ka par to jau ir kāda vienošanās koalīcijas starpā. Šeit rezultāts ir grūti prognozējams, bet pamats piesardzīgām cerībām ir.

Lai nu par ko varētu slavēt iepriekšējo valdību, bet ministres veikums veselības aprūpes jomā ar slavu aptraipīts nav. Nozarē ir samilzušas problēmas vairāk, nekā vajadzētu. Tāpēc jo lielāks prieks ir par to, ka Veselības ministrija nodota pieredzējušās I. Viņķeles rokās. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja veselības aprūpi sāktu vadīt cilvēks, kurš politikā ienācis aizvakar. Lai arī PR nav politiķes stiprākā puse, tad tomēr cilvēku veselība ir tik svarīgs jautājums, ka, manuprāt, labāk izvēlēties pieredzi bez labām PR prasmēm nekā veiksmīgu PR bez attiecīgas pieredzes seguma. Uzsveru vēlreiz – ir ļoti iespējams, ka varētu atrast labāku Veselības ministri. Mums ir profesionāļi ar labu izglītību, par to rakstīju jau pirms diviem gadiem, kad iebildu pret A. Čakšas iecelšanu šajā amatā.((ivetabuike.wordpress.com/2017/09/24/veselibas-ministra-izvele-laiks-mainit-sliedes/)) Tomēr šobrīd ministriju vadīs cilvēks, kuram nebūs vajadzīgs gads, lai aptvertu, kā jāvada ministrija. I. Viņķele jau ir bijusi Labklājības ministre, viņai ir politiskā darba pieredze. Dotajā situācijā tas jau ir daudz, ja palūkojamies uz citiem ministriem.

OIK

Lielākas raizes rada OIK jautājums – tur aiz dažām koalīcijas partijām, iespējams, stāv ietekmīgi spēki, kuri vēlēsies panākt savu interešu ievērošanu. Pat ja tas būs tikai neapdomīga OIK atcelšana, kura pēcāk radīs iespēju tiesas ceļā pieprasīt lielas kompensācijas un tādā veidā „izģērbt valsti pliku” – nodokļu maksātājiem kļūdas šajā jomā var izmaksāt dārgi. Reti kurā jautājumā daži politiskie spēki izplatīja tik daudz melu un nepatiesību kā par OIK, līdz pat apgalvojumam, ka Eiropas Komisija esot atzinusi OIK par nelikumīgu. Patiesībā ir gluži otrādi, kā to var uzzināt no attiecīgajiem dokumentiem.((www.em.gov.lv/files/attachments/EK%20lemuma%20LV-courtesy%20translation.pdf)) Histērija, kura sacelta ap OIK, norāda galvenokārt uz kādu konkrētu interešu grupu nolūku panākt sev un nevis valstij izdevīgu risinājumu.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka es nezinu, kā ir pareizi jāatrisina OIK jautājums. Zinu, ka zaļās enerģijas nemaz tik lielu atbalstu nesaņēma, kā liktos. Nauda aizgāja arī dabasgāzes koģenerācijas stacijām un lielajiem TEC. Lielākā daļa OIK aizgāja uz zemas cenas un jaudu nodrošināšanu. Būt labi uzzināt, vai ir kāds pētījums par OIK ietekmi uz tautsaimniecību, kurš secinātu, cik liels vai neliels slogs OIK patiesībā ir bijis. Katrā ziņā tie personāži, kuri demagoģē cik briesmīgs ir OIK, uzticību nevieš. Tāpēc īpaši pieminu šo jautājumu, lai cilvēki neļautos populistiem, jo beigās var sanākt dārgi par steigā izdarītu kļūdu samaksāt mums visiem. Slikta pieredze Latvijas sabiedrībai tādā ziņā jau ir.

Ostu pārņemšana valsts pārvaldībā

Grūtāk ir saprast, kas tieši slēpjas zem „investīciju apjoma palielināšanas”, kura arī ir minēta valdības prioritāšu sarakstā. Katrā ziņā no uzmanības loka nedrīkst izlaist jautājumu par ostu pārņemšanu valsts īpašumā. No vienas puses tas būtu pareizs solis – ūdeņi ir valsts īpašums, un ienākumiem no ostām arī būtu jāpapildina valsts budžets, ne tikai pašvaldību. Tomēr nav īsti saprotams, kā ir domāta šī ostu pārņemšana valsts pārvaldībā. Ja tās tiks pārveidotas par Valsts akciju sabiedrībām (VAS), tad akcijas varētu nonākt biržā, kur tās var iegādāties investori. Investīciju apjoms palielināsies, bet ko investori izdarīs ar ostām? Vai kontrolpakete paliks valsts rokās? Vai nav iespējama shēma ar zaudējumu nacionalizēšanu un peļņas privatizēšanu? Jautājums nav vienkāršs, un dažādu grupu ieinteresētība sev labvēlīgā atrisinājumā ir nopietna.

Svarīgākās nozares ir nodotas jauno politisko spēku rokās

„Jaunie” vadīs gan Ekonomikas, Iekšlietu, Labklājības un vēl dažas citas ministrijas. Ja apdomājam, ka pat korupcijas un finanšu noziedzības apkarošana ir pārcelta no Finanšu uz Iekšlietu ministriju, turklāt speciālisti, kuri līdz šim strādāja šajā jomā palika Finanšu ministrijā, tad kļūst skaidrs, ka jaunajiem spēkiem priekšā ir smags pārbaudījums. Vai viņi tiks galā? Šis jautājums ir pilnīgi atvērts. Ja netiks, tad visa atbildība par trūkumiem gulsies uz viņiem. Atbildes uzzināsim tikai pēc laba laika.

Šeit vēlreiz vēlos uzsvērt, ka paaudžu nomaiņai Latvijas politikā ir jānāk. Protams, ka nav nekas labs, ja vēl joprojām valdībā sēž bijušie Kompartijas biedri, ja tur atrodas cilvēki, pret kuriem sabiedrībai nav uzticības, nav simpātiju. Tie ir svarīgi jautājumi, lai stiprinātu sabiedrības uzticību varai un valstij. Dažā labā amatā, kurā tagad sēž nepopulāri profesionāļi vai populāri neprofesionāļi, būtu iespējams iecelt nezināmu, bet spējīgu un izglītotu kadru. Mūsu politikā vēl joprojām pārāk liela noteikšana ir „savējiem”. Tāpēc pie mums amatā nenonāk labākie, bet tie, kuri prot līdz šim amatam „aizcīnīties”, izmantojot sakarus un ietekmi. Jaunie, izglītotie, enerģiskie kadri aiziet privātajā biznesā vai aizbrauc uz ārzemēm. Vai mums tuvākajā nākotnē izdosies attālināties no šīs sistēmas. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka vēlētājs to gribētu gan, bet pagaidām nezina, kā sasniegt un atdod balsis par skaļākajiem bļāvējiem, neizvērtējot viņu spējas un vēlmi solīto izpildīt. Savukārt partijas, kurās ir apņēmīgi cilvēki, kuras vēlētos veidot godīgāku politiku, bet kurām nav bagātu sponsoru, palika aiz 5 % barjeras, kā „Progresīvie” vai „Reģionu apvienība”. Pagaidām pie mums ir vajadzīga nauda, jo par to ir iespējams nopirkt vietu varā.

Valdības prioritātēs neminētās jomas

Ārpolitika nav minēta šīs valdības darba prioritātēs. Tas arī nepārsteidz, jo ir skaidri redzams, ka šajā jomā valsts atrodas stabilās pozīcijās – ārlietu ministrs ir zinošs un varošs sava darba darītājs. Jaunais premjerministrs arī labi orientējās starptautiskajā politikā un nes sev līdzi atzīstamu pieredzi šajā jomā. Kā zināms, K. Kariņš starptautiskās nevalstiskās organizācijas WoteWatch Europe pētījumā ir atzīts par 19. ietekmīgāko Eiropas Parlamenta deputātu un ir vienīgais no Baltijas valstu deputātiem, kurš vispār iekļauts 70 ietekmīgāko deputātu sarakstā. Lai arī ne visos jautājumos Latvijas ārpolitikas stratēģija ir perfekti izstrādāta, tomēr ir jāsaprot, ka tā, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pilnīgi pabeigta. Ārpolitikas stratēģiju var un vajag pilnveidot.((lvportals.lv/viedokli/301541-cela-uz-ambiciozu-arpolitiku-latvija-eiropas-savieniba-2019)) Varam diskutēt, ka varbūt kādos jautājumos valstij vajadzētu savādāk pieiet norisēm pasaulē, piemēram, Katalonijas konfliktam. Tie visi ir apspriežami temati, bet pamats Latvijas ārpolitikai ir stabils. Darbs šajā jomā turpinās – nav nekāda pamata domāt, ka tur mūs sagaidītu nepatīkami pārsteigumi.

Valsts interesēs, protams, ir lai Kariņa valdībai darbs izdotos, lai gan jaunie, gan vecie spēki ar uzdevumiem tiktu galā labi un lai valdībai izdotos strādāt ilgāku laiku. Ātra valdības nomaiņa varbūt ir kādu ietekmīgu spēku, bet ne Latvijas sabiedrības interesēs – šī valdība ir labākais, ko pašreizējā politiskajā situācijā Latvijā ir iespējams izveidot. Turklāt par ministru prezidentu ir kļuvis viens no vislabākajiem iespējamajiem pretendentiem uz šo amatu – domāju, ka mūs šajā ziņā var apskaust ne viena vien valsts pasaulē. Kopumā jāatzīst, ka pamats optimistiskam skatam nākotnē Latvijai tagad ir!