Zvana telefons. Paceļu klausuli:
“Jā, klausos?”
“Mammīt, Rainers atsakās bildēties kopbildē. Vai varat atbraukt?”
“Tūlīt būšu.”
Pametu darbu un skrienu uz bērnudārzu pie sava piecgadnieka, pa ceļam izcilāju visu iespējamo, ko mans bērns varētu būt izdarījis, lai tā nokaitinātu audzinātāju. Verot bērnudārza durvis, pirmais ko dzirdu:
“Manas acis tādu bērnu nav redzējušas!” Noriju rūgtumu, jo vispirms gribu uzzināt no bērna, kāpēc viņš ir atteicies fotogrāfēties. Paverot grupiņas durvis, jūtu – atmosfēra nokaitēta. Pārējie astoņpadsmit bērni velk nost svētku drēbes klusējot, audzinātājas demonstratīvi klusē un uzgriež muguru. Mans puisītis stāv rokas sakrustojis uz krūtīm. Ieraugot mani, sāk raudāt un skrien pie manis. Saprotu, ka grupiņā parunāšanās mums nesanāks, tāpēc izvedu bērnu no grupiņas laukā un aizveru durvis aiz mums. Apsēžamies uz klona kāpnēm. Prasu:
“Dēliņ, kas notika? Kāpēc negribi bildēties?”
“Audzinātāja man neļāva ņemt līdzi lācīti.”
Tās bija tikai trīsdesmit sekundes no mana laika, ko veltīju savam bērnam. Mēs paņēmām lācīti, noslaucījām asaras un aizgājām nofotogrāfēties. Bildes sanāca lieliskas. Bet stāsts nav par to, Stāsts ir par PII pedagogu, kura nevarēja vai negribēja atrast trīsdesmit sekundes sava laika, lai uzklausītu bērnu. Vai, apgūstot pedagoģiju, to nemāca? Vai tas nav svarīgākais – ieklausīties bērnā un pilnveidot viņu nevis lauzt?
Šis nav vienīgais gadījums šajā bērnudārzā, kad pametot visu, skrēju pie sava bērna pēc kārtējā telefona zvana. Jāsaka atklāti, šis gadījums tikai apliecināja, ka audzinātājai pietrūkst iemaņu. Iespējams, ka šīs iemaņas sniegtu Valdorfa vai Montesori pedagoģijas apguve. Mans bērns nav vienīgais, kuram neder padomju laika sistēmas pieņemtā bērnu audzināšanas norma. Bērns ir personība, līderis un prasa pret sevi arī tādu attieksmi. Viņš nav daudzi, viņš ir vienīgais. Diemžēl visā Kurzemē nav nevienas skolas vai PII, kas piedāvātu bērniem Valdorfa vai Montesori pedagoģijas principus. Varbūt šī ir iespēja kādam, kurš patiešām mīl un ciena bērnus, kā personību un vēlas to izcelt, nevis lauzt bērnu un uztaisīt par viduvējību.
Bet tā jau būs cita paaudze, kura uzaugs pie citas audzināšanas.
Audzinātājai, iespējams, pašai nav bērnu. Mana meita senāk savas darba gaitas ir sākusi kā bērnu dārza audzinātāja. Ne Valdorfa, vai līdzīgā, bet vienkāršā pašvaldības dārziņā , kā simtiem citu. Nedomāju, ka šie bērni ir nolemti nepilnīgai attīstībai, nekļūstot par ģēnijiem. Diemžēl nevaru pateikt, vai jauno pedagogu apmācībā ir iekļautas cienījamās Montesori kundzes vadlīnijas, bet mana meita šīs apmācības kursu ir beigusi jau tagad, esot darbā. Mīļmantiņas nozīme bērna esībā, domāju, ir saprotama jebkuram jēdzīgam cilvēkam, neatkarīgi no izglītības. Reiz zvanījām bērniem, kad tie pirms divām stundām aizbraukuši, pēc ciemošanās pie mums, bija aizmirsuši paņemt meitiņas mīļmantiņu-zaķi. Tie bija lieki 300km.