Aicinām iepazīties ar lielisku cilvēku un gudru, talantīgu žurnālisti Zani Eniņu, ReTV žurnālisti, tulkotāju

Kāds bijis šis divu gadu pašizolācijas laiks? Jums privāti? Ģimenei, draugiem?

Zane Eniņa: Manu dzīvi tas ietekmēja visādā ziņā, gan pozitīvi, gan negatīvi. Negatīvais bija bailes, neziņa, kas valdīja pandēmijas sākumā, pēc tam – attālinātās mācības, kas man kā pamatskolnieka mammai bija jāapvieno ar manu attālināto darbu žurnālā. Tas bija pārbaudījums nerviem. Viegli negāja arī skolēnam, kuram iepriekš ļoti patika socializēties un mācību procesā svarīga bija pozitīva konkurence. Sēžot zūmā, šis motīvs absolūti pazuda. Mācīties sāka pavirši, vienaldzīgi… Pie kam, tas bija gads, kad bija jāsāk apgūt otrā svešvaloda (krievu). No tās viņš neiemācījās pilnīgi neko, taču pašsaglabāšanās nolūkos tāpēc ne savus, ne viņa nervus nededzināju vēl vairāk.

Pietrūka kultūras – iepriekš mēdzu uz teātri vai kino iet apmēram reizi nedēļā, arī sērfot pa izstādēm un muzejiem. Šo tukšumu aizpildīju, vairāk lasot grāmatas un skatoties filmas internetā. Taču, kad ierobežojumi tika mīkstināti, manīju, ka esmu kļuvusi ļoti piesardzīga un atturīga pret masu pasākumiem un publiskām vietām. Joprojām ar nepatiku uztveru svešu cilvēku pienākšanu tuvāk par diviem metriem; tas laikam jau kļuvis refleksīvi.

Zaudēju draugus, kuri izrādījās esam antivakseri. Viens pēc 30 gadu draudzības pateica, ka laikam man smadzenēs kaut kas noticis, ka esmu izlēmusi vakcinēties, tāpēc būšot labāk turpmāk vairs nekomunicēt. Kopš tā laika arī vairs neesam pārmijuši ne vārda. Zināmā mērā tas mani šokēja, jo iepriekš spējām saglabāt draudzību, par spīti domstarpībām dažādos jautājumos.

Pozitīvi bija tas, ka šajos gados attālināti izstudēju maģistrantūrā Liepājas Universitātē. Laikam klātienē notika tikai viena vai divas lekciju sesijas. Ja būtu katru otro nedēļu uz trim dienām jādodas uz tik tālu vietu uz lekcijām klātienē, varbūt līdz diplomam nebūtu tikusi. Bet tā – viens zūms vai tīms vairāk vai mazāk…

Nevar teikt, ka pandēmija mūsu ģimeni dramatiski ietekmētu finansiāli. Mani ienākumi būtiski nesamazinājās. Mans vīrs pat zināmā mērā nopelnīja no tā, ka pandēmijas laikā daudzi pārcēlās uz savām lauku mājām: viņš ir galdnieks, un šajā laikā stipri auga pieprasījums pēc jauniem logiem, kāpnēm, durvīm.

Visi ģimenē vakcinējāmies, saslimām tikai pēdējā – lipīgā omikrona – vilnī. Izslimojām nosacīti viegli. Pateicoties vakcinācijai un piesardzībai, nesaslima mani vecāki, kuri ietilpst paaugstināta riska grupā.

Kā tas viss ietekmējis radošo darbu?

Z.E.: Pandēmija ieviesa izmaiņas radošajā darbā: ilgu laiku nevarēja notikt intervijas klātienē, bet, ja tomēr notika, intervējamais bija maskā. Tas neiedomājami apgrūtināja iespējas vērot mīmiku un līdz ar to – līdz galam izprast un izjust cilvēka emocijas un noskaņojumu. Arī attālinātās intervijas lika apgūt jaunas iemaņas, kā atraisīt un atvērt N kilometru attālumā esošo cilvēku, panākt uzticēšanos, lai saruna nebūtu sausa un formāla.

Šie apgrūtinājumi vairāk attiecās uz intervijām dzīvesveida žurnāliem; lietišķas intervijas ziņu vajadzībām šie aspekti skāra mazāk.

Kādas smagas vai vieglas atziņas šis laiks devis?

Z.E.: Vienmēr esmu augstu vērtējusi iespēju pabūt vienatnē, taču pandēmijas laikā sapratu, cik svarīga tomēr man ir citu cilvēku sabiedrība, komunikācija, domu apmaiņa, sarunas, joki, ko sniedz tieši būšana darba kolektīvā. Tā rodas iedvesma, jaunas idejas, apstiprinājums, ka mana ideja šķiet interesanta vēl kādam un ir vērts to attīstīt tālāk.

Domāju, ka līdz ar attālinātā darba ienākšanu un nostiprināšanos ikdienā, piederības sajūta darba kolektīvam kā tradīcija lielā mērā izzūd. Es nerunāju tikai par kolēģu dzimšanas dienu svinēšanām, bet arī par tiem aspektiem, kas veido lojalitāti tam vai citam darba devējam. Zināms, ka tā nav tikai nauda, jo citādi kāpēc gan lai kāds vispār strādātu mazatalgotajās profesijās. Ja saikne visu laiku ir attālināta, abstrakta, nav notikusi enerģijas apmaiņa ar kolēģiem, neesi juties kā savējais, šādu nosacītu, virtuālu saiti arī vieglāk pārraut.

Kā grūtais laiks ietekmējis studijas augstskolā?

Z.E.: Zināmā mērā varu būt pateicīga apstākļiem, ka pandēmijas laikā varēju izstudēt iepriekš nolūkotajā rakstniecības studiju maģistratūras programmā Liepājas Universitātē. Cik labi, ka neizvēlējos studēt, teiksim, medicīnu vai restaurāciju! Jo šeit praktiskā darbošanās bija iespējama arī attālināti.

Nevēlos meditēt par to, vai un cik daudz labāk tas būtu noticis, ja studētu klātienē un kāds tad būtu radošās domas lidojums. Nevaru sūdzēties, ka kovids kaut kā būtu kaitējis manām mūzām; spēju gan radoši rakstīt, gan izpildīt visus studiju darbus, bet prokrastinācijai jau vienmēr var atrast attaisnojumu, ko pie nepieciešamības var nodēvēt par pašizolācijas sekām vai tml.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijā paveikt?

Z.E.: Laikam izdevās vēl drusku uztrenēt spēju pielāgoties dažādiem apstākļiem. Ķert mirkļus, izmantot pēkšņas izdevības.

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

Z.E.: Pandēmija traucēja un joprojām traucē plānot pārskatāmu nākotni. Teiksim, es nepērku biļetes uz teātri uz nākamo sezonu, jo nezinu, vai rudenī nesāksies kārtējais kovida vilnis. Neiegādājos aviobiļetes pusgadu uz priekšu. Neplānoju, kā un vai svinēšu savu dzimšanas dienu gada beigās.

Kādas atziņas vēl pandēmijas periods vēl nez līdzi?

Z.E.: Ļoti precīzi manas atziņas un izjūtas atspoguļo Ādama Makeja filma “Don’t look up” (”Neskaties augšup”, 2021). Pandēmija un nāves draudi, izrādās, ir labi diezgan, lai vāktu klikšķus, veidotu politisko vai finansiālo kapitālu, bet beigās viss, kas izrādās svarīgs, ir tuvie cilvēki, mīlestība, spēja paļāvīgi sevi ielikt Visaugstākā rokās.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

Z.E.: Domāju, ka atgriezties pirmspandēmijas sliedēs vairs tā īsti nav iespējams, jo pandēmija ļoti daudz ko ir mainījusi, kaut vai attālinātās strādāšanas jomā profesijās, kurās tas bija iespējams. Labāk nepaļauties uz ilūziju, ka reiz viss atkal būs kā agrāk, jo eksperti taču prognozē gan jaunus kovida viļņus, gan jauna veida pandēmijas. Vīrusi ir visvareni!

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?

Z.E.: Pirmkārt, šis karš izraisa bezpalīdzīgas dusmas un nevarību, ka nav iespējams panākt ātru konflikta atrisinājumu par labu ukraiņiem. Jau mēnešiem onlainā noskatos, kā mirst simtiem, tūkstošiem cilvēku, bet nekādi nespēju to mainīt.

Otrkārt, šī bezpalīdzība neizmērojamo Ukrainas tautas ciešanu un traģēdijas priekšā samazina jēgu visam, ko daru. Īpaši kara sākumā. Ir gandrīz vai skaļā balsī sev jāsaka, ka ir jēga pēc ēšanas mazgāt traukus un pavasarī dēstīt tomātus un ka nav nemitīgi jājūtas vainīgai par to, ka varu atļauties to darīt un ka man joprojām brīžiem par kaut ko var būt arī jautri.

Treškārt, mana dēla klasē mācās ukraiņu bērni, un arī mūsu mājā dzīvoklī virs mums dzīvo ukraiņi. Bēgļu klātbūtne ir manas dzīves reālija.

Ceturtkārt, par spīti visiem amatpersonu solījumiem un NATO spēku klātesamībai, es nejūtos 100% droši.

Piektkārt, noskatījos seriālu “Sluga naroda” ar Volodimiru Zelenski galvenajā lomā, ko citādi droši vien nebūtu darījusi.

Sestkārt, pievienojos sociālās saziņas platformai “Telegraf”, kur ikdienā lasu “The Kiyv Independent” ziņas par notikumiem frontē.

Septītkārt, nojaušu, ka līdzīgi kā ar kovidu, arī kara dēļ zaudēšu draugus, kuri “nenostājas nevienā pusē” vai ir atklāti putinisti. Tas ir tikai laika jautājums.

Astotkārt, izjūtu cenu kāpumu – arī tās ir kara sekas.

Vai karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

Z.E.: Karš mūs ietekmēs gan vasarā, gan rudenī un daudzus turpmākos gadus un ne tikai kā energoresursu cenu kāpums. Tas ir milzīgs notikums pasaules vēsturē, risinās patiešām globālas tektoniskās svārstības, mainās valstu, lielvaru attiecības un pozīcijas. Iespējams, Krievija kā virziens jebkāda veida apmaiņai (politiskai un diplomātiskai, ekonomiskai, kultūras) būs slēgts veselām paaudzēm. Iespējams, bērniem Latvijā kā otrā svešvaloda nekad vairs netiks piedāvāta krievu valoda, jo to zināt nebūs nekādas jēgas. Iespējams, mēs piedzīvosim vēl vērienīgāku bēgļu plūsmu no šīs kaimiņvalsts, ne tikai no Ukrainas. Iespējams, Krievija būs kā vēl viena Ziemeļkoreja, kas dzīvo pašradītā antiutopijā. Iespējams, resursu pieejamība un cenu kāpums izraisīs sociālus nemierus dažādās pasaules valstīs. Mēs nevarēsim uz to visu noraudzīties no malas, tā vai citādi tas skars ikvienu – kaut vai tādā veidā, ka mēs šo laiku piedzīvojam.

Kā tas ietekmēs darbu?

Z.E.: Visdažādākajos un droši vien pašlaik vēl līdz galam neapzinātos veidos. Iespējams, par ikdienu žurnālista darbā kļūs krievu kiberuzbrukumi, kas prasīs pastiprinātas pūles, lai tos novērstu un būtu iespējams līdz publikai nogādāt patiesas, nesagrozītas ziņas. Iespējams, par augstu novērtētu prasmi kļūs ukraiņu valodas zināšanas.

Un vēl. Nepamet sajūta, ka darba būs vairāk, bet ar nopelnīto būs grūtāk iztikt.

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

Z.E.: Viena no atziņām varētu būt nepieciešamība būt informētiem, prast lietot uzticamus informācijas avotus, lai pietiekami ātri pieņemtu adekvātus lēmumus. Visos līmeņos. Piemēram, par vakcināciju vai bēgļu uzņemšanu, vai pārtikas krājumu veidošanu, paredzot, ka priekšā grūti laiki.

Kas notiks tālāk?

Z.E.: Lai vai kā man neriebtos dažādas klišejas, jāsaka, ka pašlaik visdrošāk paredzamā lieta ir neparedzamība. Grūti pateikt kas notiks tālāk.