Intervija ar Liepājas Universitātes rakstniecības studiju programmas maģistranti Lāsmu Lediņu
Kāpēc raksti daiļliteratūru?
Iesākumā – diezgan bieži dzirdēts stāsts: vērīga literatūras skolotāja rakstīšanu kā manu talantu novērtēja jau skolā. Rakstīt man tiešām patika un, kas zina, kā mana dzīve iegrieztos, ja es nebūtu mācījusies fizmatu skolā (Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā), jo no tādas skolas doties studēt filoloģiju – pasarg’ Dievs! Turklāt arī matemātika man padevās labi un zīmēšana, un kas tik vēl ne!Tā nu izvēlējos vienīgo profesiju, kur māksla satiekas ar matemātiku un jau vidusskolas sākumā izlēmu gatavoties arhitektūras studijām, kuras pēc tam arī uzsāku un pabeidzu. Kopš tam arī strādāju profesijā un savu izvēli neesmu nožēlojusi, tomēr esmu no cilvēkiem, kam ar vienu nodarbi ir par „īsu” – pirms gadiem desmit ieguvu ģeogrāfijas maģistra grādu un ieguvu telpiskās attīstības plānotāja kvalifikāciju. Tad uzzināju par LiepU rakstniecības studijām un man tūliņ sagribējās tur studēt, bet to sākotnēji neatļāva mana eksaktā izglītība. Pagāja daži gadi, rakstniecību izstudēja mana māsa (pēc izglītības juriste) un – es mēģināju atkal. Šoreiz mani uzņēma, tagad vienu kursu jau esmu godam pabeigusi.
Daži apšauba to, vai rakstīt var iemācīties augstskolā. Ko Tu viņiem atbildētu?
Es noteikti nestudēju ar gaidām, ka man kāds ar karoti kaut ko mutē ielies – tā jau vispār nav maģistra studiju būtība. Mana galvenā motivācija ir pašizaugsme, jaunu cilvēku iepazīšana, redzesloka paplašināšana. Tā kā mana sākotnējā izglītība it kā ir eksakta, es literatūru padziļināti studējusi neesmu, lai gan lasījusi iepriekš esmu vienmēr. Sev pasvešajās jomās LiepU iegūstu daudz jaunu iespaidu un zināšanu. Kursā esam ļoti dažādas, ar atšķirīgu pieredzi, un tieši tas ir pats lieliskākais – ka varam viena no otras arī daudz ko iegūt. Ir arī ļoti interesanti, ja varam diskutēt, ir viedokļu dažādība. Rakstniecībai dzīves pieredze noteikti noder, un vecums šajā ziņā nekādi nav mīnuss. Iemācīt rakstīt varbūt arī nevar, bet domāt, izteikt savu viedokli, attīstīt radošumu – tur gan studijas noteikti palīdz. Pēc tam jau viss pašu rokās – vai rakstīsi, vai ne.
Vai pietiek ar talantu, jeb – noder arī skola?
Talantam jābūt, bet skola arī noder, īpaši tiem, kuri ir pārāk paškritiski. Palīdz iegūt pašapziņu, atlaist bremzes, paskatīties uz lietām no cita skatupunkta.
Tu esi diplomēta arhitekte. Kas kopīgs arhitektūrai ar rakstniecību, un kas atšķirīgs?
Kopīgā ir ļoti daudz! Pat bija doma par šo tēmu rakstīt maģistra darbu, salīdzinot rakstīšanas un projektēšanas procesus. Arhitektūrā, tiklīdz tiek noņemta „āda” (sienas, griesti, grīda), paliek tikai neierobežota telpa. Kas atliek, kad rakstnieks atmet valodu (vārdus)? Abos šajos radošajos virzienos ir jāprot izmantot tukšumu kā būvmateriālu – sākt ar neko, ar baltu lapu. Telpas uztvere, „noķeršana”, iebūvēšana sarežģītās struktūrās – arhitekts un rakstnieks to dara vienādi meistarīgi ar atšķirīgiem līdzekļiem.
Kuras grāmatas Tu lasi pa vasaru?
Esmu centīga studente – palūdzu pasniedzējai nākamajā semestrī analizējamās literatūras sarakstu un pa kādai tagad lasu latviešu postmodernismu. Labi, esmu nevis centīga, bet gan plānotāja un labi zinu, ka rudenī man visam laika nepietiks, tāpēc apvienoju patīkamo ar lietderīgo. Tā kā bieži braukāju no Liepājas uz Rīgu un atpakaļ, trīs stundas paiet ātrāk ar labu lasāmvielu.
Vai mainās teksts, ja Tu to raksti internetam vai papīram?
Es par to nedomāju. Varbūt arī tāpēc, ka neesmu speciāli internetam rakstījusi.
Kā jūties Liepājā? Tu taču esi rīdziniece!
Kopš janvāra esmu pārcēlusies uz Liepāju, jo te pavīdēja labs darba piedāvājums. Tomēr cerētais piejūras miers nav iestājies – šobrīd strādāju pie liela projekta Rīgā un stresa pietiks vēl pāris dzīvēm. Nogurdinošās sapulcēs vai garos pārbraucienos rakstošam cilvēkam gan nekad nav garlaicīgi – vienmēr var vērot cilvēkus, klausīties dialogus, pierakstīt interesantus izteicienus vai skicēt neparastas sejas.
