Satikšanās notika pie Liepājas Universitātes galvenās ieejas. Diena bija ļoti piemērota fantastiskai pastaigai. Saulaina, karsta, bez diži liela vēja. No rīta mani uzrunāja viscaur melns apģērba komplekts, paķēru līdzi pat rudens mēteli. Atzīšos, vēlāk to nožēloju, jo liekās apģērba kārtas nēsāju uz rokas līdzi. Cauri visai pilsētai.
Ceļa būves skaļā trokšņa pavadīti devāmies uz Art Hotel Roma, kas atrodas pretī universitātes ēkai. Starp šīm klasiskajām dāmām atrodas vien stipri modernākā māsa TC “Kurzeme”. Ieejot viesnīcas iekšpagalmā mani sagaida ļoti patīkams skats, pie galdiņa brokasto divas pieklājīgas kundzes kas sirsnīgi ko apspriež. Dāmām sarunai pievienojas zvirbulis, nosēžas turpat galda maliņā un knābā no smalkmaizēm nobirušās drupačas. Viņas to nedzen prom, vien noskatās un pasmaida. Jauki gan… Arī tehnikas radītie trokšņi šeit mitējas, dzirdama vien pagalmā esošās strūklakas čalošana. Ar lektori vadībā iekļūstam ēkā apskatīt tur esošo mākslas izstādi. Gleznas ir dažnedažādas – tumšas, gaišas, klasiskas, abstraktas, ikkatrs šaurajos gaiteņos atradīs ko sirdij tuvu un patīkamu.
Apskatījuši Art Hotel Roma visā tās krāšņumā dodamies ceļā. Mūsu nākamais pieturas punkts ir mazmazītiņa kafejnīca “Boulangerie” kurai paiet garām nav iespējams. No ārpuses tā šķiet necila, bet ieejot iekšā paveras tāda kā pasaku pasaule. Pa šaurām trepītēm visi dodamies uz trešo stāvu. Terasi? Balkonu? Nezinu kā lai to labāk nosauc, bet no atvērtās vietas pavērās skats uz visu ielu. Sajūta kā vecāsmammas mājās, viss tik silts, mājīgs un vecmodīgs.
Līkločojot nokāpām no kafejnīcas trešā strāva lejā, lai turpinātu ceļu. Kā nākamais pieturpunkts bija atzīmēts tirgus, bet ..negaidīti apstājāmies pie kādas padzīvojušas ēkas. Visi kopā ielūkojāmies ēkas kāpņutelpā. Izlasījām plašo krievu lamu vārdu klāstu, kas, ieskrāpēts sienās, papildināja unikālos sienu gleznojumus. Ziedu motīvi, dažādi raksti un sievietes attēli katrā stāvā. Žēl, ka bērni kāpņutelpu centās “izdekorēt” pa savam.
Nonākdami tirgū, pašķiramies kur nu kurais. Esmu šeit pirmo reizi. Tirgus mani ir traumējis jau no bērna dienām, kad mamma lika pielaikot džinsus (kas man ļoti nepatika) aiz pārdevējas drēbju sainīšu kaudzēm. Šoreiz bija savādāk, teiktu, ka bija patīkami. Noskatīju sev feinas čības, pēc kurām, protams, atpakaļ neatgriezos. Apkārt bija tik daudz tirgotāju un vēl vairāk pircēju, bet manu uzmanību piesaistīja kāds pavecāks onkulis kurš tirgoja lauku labumus. Veikala tomātus no mājas tomātiem es atšķiršu vienmēr. Onkuļa tirgotie bija katrs savādākos toņos un tos rotāja tādas kā šķēluma vietas. Raža šajā pusē laikam padevusies laba.
Mūsu pirmspēdējais pieturpunkts ir nesen atjaunotais parka paviljons. Tiekam iekšā pirms atvēršanās laika. Viss šķiet tik smalks, ka bail ne tur pieskarties. Viscaur baltā ēka nedaudz biedē. Nekad nevelku baltas drēbes, jo tieši tad pēkšņi vairāk nemāku ne apieties ar pusdienu piederumiem, ne noturēt rokā pildspalvu un, pašai to nemanot, esmu nokrāsojusi sevi no galvas līdz kājām visdažādākajos toņos.
Mūsu pastaiga noslēdzas piejūras kafejnīcā “Red Sun Buffet”. Nu jau kā draugi, ar kafijas krūzītēm rokās, ieņemam vislabākās vietas iepretim jūrai. Mūsu ceļu pavadīja noderīgi lektores stāsti par izglītību, vēsturi, pieredzi un dzīvi kopumā. Varbūt tieši tā mēs vairāk atvērāmies viens otram. Kopā izbaudījām jūras skaistumu, nedaudz aprunājām lielās jūras zāļu kāpas un tieši tāpat kā satikāmies, tā katrs devāmies uz savu pusi. Katrs turpinājām savu ikdienas ceļu.
Sue Thompson fotogrāfija Sparrows ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
