Iesākumā bija gaisma. Asa un nemīlīga, tā triecās redzokļos gluži tāpat kā toreiz. Kad tas bija? Cik sen? Pirms dienas, divām, varbūt nedēļas? Vājums locekļos liecināja, ka tas varēja būt vēl senāk. Viņš sarauca pieri. Ādai pieskārās kas raupjš – šī svešādā sajūta iestiepās dziļi nogurušajās smadzenēs, cenšoties atmodināt sen aizmirstus vārdus. Marle. Jā, tā laikam to sauca. Domas vijās mīksti un lipīgi, it kā katrai no tām būtu jādzimst no jauna, jāizlaužas no pirmatnējās radīšanas zupas, kurā peldēja ne vien realitātes klucīši, bet arī idejas un koncepti. Ar smagām rokām viņš centās aizstiepties pēc savas apziņas, bet tā nometa asti un atkal ienira dzīlēs.
“Kur es esmu? Kas es esmu? Kas šī par vietu?” neizpratnes impulsi uzšķīlās kaut kur, kā šķiet, pieres daivā. Tajā iedūrās sāpju adata. Tā iepriekšējā gaisma bija uzplūdusi kā vilnis, parāvusi viņu zem ūdens un noslīcinājusi. Taču šī… šīs klātesamība bija visuresoša, neizbēgama, pārņemoša. Viņš dzirdēja, kā tajā kaut kas dūc. Izlaidis trīcošu elpu, ķermenis atgriezās esamībā. Varēja noprast, ka to sedz mīksts siltums, bet zem tā – jau pazīstamais marles raupjums. ““Ums” ir tik savāda skaņa,” prātā piedzima pirmā īstā doma. Karstums, saspringums, atslābums, mulsums, mīkstums, apgaismojums, kavējums, satraukums, neuzmanīgums, noliegums. Noliegums? Nē.
Notrīsēja plakstiņš. Viss šajā sarkanajā pasaulē bija izpētīts. Pienācis laiks tai noņemt vāku. Pirmajā mēģinājumā baltā gaisma iegāzās acu dobuļos kā nelūgts viesis, pielaida uguni visiem pakšiem un vēl pabikstīja ar krāsns kruķi. Viņš aizcirta acis. Nedaudz nogaidījis, mēģināja vēlreiz. Palēnām no spilgtā baltuma cēlās formas. Asi stūri, viļņotas līnijas. Aiz tām mirgo zaļš. Citplanētiešu kuģis? Nē.
Līdz ar redzes atgriešanos prāts uzmeta mutuli, izspļāva apziņu un kā diapozitīvu aparātā sāka mest atmiņas. Klik. Viens. Klik. Divi. Klik. Trīs. Redzi. Ko. Tu. Dari. Klik. Nākamais. Klik. Vēl. Klik. Vēl. Klik. Nē.
Klik. Dzenis. Tā viņu saukāja izplūdušas sejas atmiņu diapozitīvos. Ģimene, draugi, kursabiedri. Viņš tikko bija pabeidzis arhitektus, sapņojis par ziliem stikliem, zaļiem lediem un betona ielaidumiem modernās fasādēs. Nopircis plašu dzīvokli tālu prom no mājām, pametis kādu, kurai laikam bija teicis, ka mīl, un pagriezis dzīvi sev labvēlīgā virzienā.
Bet tā gaisma. Tā pirmā. Ne šī, kas nesaudzīgi izplāja kā uz delnas raupjo, silto un mīksto pasauli, kurā viņš bija atjēdzies. Pretī gultai pie sienas atradās televizors. Tā tumšajā ekrānā Dzenis redzēja sevi. Rugājiem noaugušais zods un divas melnas acis bija vienīgais, kas vērās viņam pretī no baltas marles kupenas. Viņš nojauta, ka, mēģinot kustināt kājas, var nākties vilties. Rīkle sažņaudzās, un krūtīs ķecerīgi uzpeldēja ilgas pēc miega. Pēc tās bezapziņas mērces, kurā bija bijis tik silti.
Klik. Nē. Viņš gribēja aizvērt acis ne tikai palātas uzmācīgajai gaismai, bet arī visam pārējam. Attēliem, kas nu jau traucās cauri prātam kā vienā no tām grāmatām, kas, strauji šķirtas, veido kustīgu bildi. Šis nebija tas stāsts, ko noskatīties līdz beigām. Labās rokas pirksti noglāstīja palagu. Tikai tur pēc pieskārieniem izslāpusī āda juta ko citu, ne marles un ģipša pārmetoši raupjo tekstūru. Šajā mazajā auduma pleķītī bija viss pasaules maigums. No acs kaktiņa iztecēja sūrstoša asara – bet pat to viņš nejutās pelnījis.
Toreiz visur bija tumsa. Aiz muguras palika noraidītas rūpes, sāpošas sirdis, aizvainojuma jūra un pārmetumu kalni. Līdzi viņš ņēma tikai savu lepnumu. Tumšais ceļš tinās cauri mežam, un Dzenis pie sevis salīdzināja to ar aprobežotības brikšņiem, no kuriem beidzot izrāvies. Jaunajā dzīvē viņam būs inteliģentāki draugi, skaistāka meitene un cieņpilnāki kolēģi.
Līkumā pagriežot stūri, pretī gāzās gaismas vilnis. Kravas auto vadītājs savu starmešu gaismā paspēja ieraudzīt vien bezgala pašapmierināta vīrieša seju.
