Īsfilmas

Ikvienam ir bijis ceļš uz skolu, kas parasti ved pret kalnu. Ar grāmatām somā un gigantiskiem plāniem, sapņiem un iecerēm galvā. Šis ceļš ir nedaudz skumjš ar melnām zeķēm pa zaļu zāli. gar šūpolēm un tukšiem soliņiem. Šis ir Maksima Patreņina stāsts.

Katram no mums ir sava dzīve ar laimes brīžiem un problēmām. Šajā īsfilmā Maksims Patreņins rāda situāciju, kad „melnā svītra“ spēj izraisīt neatgriezeniskas problēmas, kad tumsa un neveiksmes izsit no sliedēm galīgi. Depresija nav draugs, taču ir vērtīgi novērot kā autors izmanto tumsas izgaismojumus, faktūru un reljefus melnajā krāsā.

Kristians mīl boksu un mūziku. To var novērot arī šajā viņa operatora darbā.

Studentu filmās reti aktieri mēdz būt profesionāli. Šoreiz šajā virzienā viss kārtībā, un tāpēc Lidijas filma piedāvā patiesu baudu skatītājiem.

Vecākus bērni neizvēlas. Vieniem veicas, bet citiem jārēķinās ar mammu vai tēti, kas nav sava vārda cienīgi. Šīs filmas galvenā varone dzīvo viena, un vienīgais mīļais, tuvais cilvēks ir viņas vectēvs. Māte meitu jau sen ir nodevusi. Kas notiek ar šādu meiteni pēc nelaimes gadījuma? Viņa atrodas komā un nezina vai vēlas pamosties.

Mūzikas video var būt dinamisks un tas var tikt veidots arī klusinātās formās. Šajā gadījumā autors Aleksandrs izvēlējies orģinālu veidu. Iesakām noskatīties!

Skandāli ģimenēs mēdz būt. Tā nu tas ir. Diemžēl universālu zāļu pret tiem nav, un šajā fimā arī tiek runāts par šādu ģimenes lietu.

Egoisti mēdz būt dažādi un sabiedrība ar viņiem izrēķinās atšķirīgi. Šajā gadījumā sods ir ļoti nežēlīgs. Par to arī šī filma.

Raganas mēdz būt sieviešu kārtas, uz slotas lidojošas personas. Šajā gadījumā ragana ir vīrietis. Filmas autoram patīk fantāzijas filmas. Šis ir viņa eksperiments fantāzijas kino jomā.

Dmitrijs Leonovičs aizraujas ar mūzikas video. Šis ir viņa eksperiments par to, kā var daudz gribēt, bet ne vienmēr iecerētais izdodas.

Jeļizaveta Ivanova piedāvā savu redzējumu par to, kas viņai svarīgs.

Nataļja Serova interesējas par horeogrāfijas elementu izmantojumu filmās. Savā teorētiskajā darbā viņa pētījusi horeogrāfijas elementu izmantojumu lentēs “Shall We Dance”, ” Black Swan” un “La La Land“. Tagad kārta pienākusi pašas Nataļjas deju filmai. Kopā ar viņu šo filmu veidoja arī Darina Žunussova, kuras specialitāte ir protagonistu tēli Tarkovska, Bergmana un Antonioni filmās. Vai var […]

Kolekcijas mēdz būt dažādas. Vadimam izdevies sastap savādu kolekcionāru Rīgā, kurš 1997. gadā savai kolekcijai pievienoja pat tīģeri. Kā kolekcionāram klājas šodien? Par to uzzināsiet filmā.

Kas ir emocijas un kā tās parādīt vizuāli? Ar šiem jautājumiem savā filmā nodarbojas Anastasija. Viņai šķiet, ka visa dzīve ir viena vienīga emocija. Vai tā ir?

Filma par mīlestību, jeb pareizāk sakot – par mīlas trīsstūri. Meitene mīl cilvēku, kas neatbild uz viņas jūtām, bet neievēro to, kas viņu patiešām mīl. Labākais ir filmas fināls. Iesakām noskatīties līdz beigām!

Kinooperatora Paula Zvirbuļa ieguldījums šajā filmā tika augstu novērtēts nobeiguma komisijas slēdzienos. Var diskutēt par režiju, bet kadrs ir labs.

Senais stāsts par to, ka radiouzvedums satraucis klausītājus, ir atkārtots šajā filmā. Kādā lauku ciemā visi sabijušies no marsiešu ierašanās un nonākuši smagas izšķiršanās priekšā.

Filmas autore pievēršas kibernoziedzības tēmai. Viņai šī tēma šķiet ļoti svarīga un vietumis stāstījums pārtop detektīvam līdzīgā naratīvā. Kā jūtas upuris? To uzzināsiet, noskatoties šo filmu.

Spēlfilmā tiek stāstīts par grūto izšķiršanos cilvēka dzīvē starp naudas vilinājumu un godprātību.

Filma vēsta par cilvēka attiecībām ar dabu. Galvenais varonis „dodas dabā“, lai atgūtu garīgo līdzsvaru, kas zaudēts komfortablajā, industralizētajā pasaulē. Fonā norisinās saruna ar kādu sievieti. Filmas beigās atklājas šīs sievietes loma ekrāna varoņa dzīvē. Iesaku pievērst uzmanību operatores Karinas darbam, jo viņa nopietni strādājusi ar krāsu efektu pastiprinājumiem. Īpaši dabas skatos.

Filma “Piedošana svētdienā“ pēc tradicionālā stāsta motīviem, kurā darbojās slikta meitene un labs pusis. Šajā gadījumā atkal tas pats. Taču nav izslēgts, ka jūs filma uzrunās.

Animācijas filma ar nosaukumu „Eir“, kuru pēc japāņu animācijas tradīciju parauga veidojusi absolvente Jekaterina Kaltigina. Viņa veikusi filmā visas funkcijas, ieskaitot scenārija rakstīšanu, tēlu sistēmas veidošanu, ilustrēšanu un montāžu.

Artūrs Andersons aizraujas ar „rokumentarī“ (rokumentary) jeb dokumentālām filmām par roka mūziķiem. Viņš piedāvā šādu latviskojumu šim kino žanram un pieļauj inscenējuma izmantojumu dokumentālā epizodē.

Šis ir stāsts par Krievijas cara mīlestību, kas apglabāta Rīgas Lielajos kapos.

Rīgas ielu rekonstrukcija turpinās. Iedzīvotāji vēlas pārvietoties ar velosipēdiem. Taču galvaspilsētas ielas šādam pārbaudījumam nav gatavas. Kā pārbūvē Čaka ielu? Par šo tēmu savā vidosižetā diskutē vairāki rīdzinieki. Filmas autori: Vladislavs un Artemijs.

Sergejs ar Ņikitu apguva pili Ropažu ielā. Pastaiga bija savāda, taču interesanta.

Reizēm liekas savādi, ka no fabrikas gandrīz nekas nav palicis pāri Rīgas centrā. Izņemot kultūras cehu. Par to šis stāsts.

  Ekskursijas telpā ir lieliskas. Tās vēro, iepazīstās un vērtē.

Reportāžas mēdz būt dažādas – atmaskojošas, aprakstošas. Reizēm studentus iedvesmo rokošās reportāžas un to stils. Šī reportāža mēģina kritisko pieeju lietot kā formu.

Stāstīt stāstus var gaismu un tumsā. Šis ir tumsas stāsts un noderēs vizuālai baudai vakarā.

Impulss var piedzimt tukšā vietā, ja to iekustina kāda ideja, sajūtas vai viedoklis. Fizikā impulss ir spēka attiecības pret laiku, kurā tas izmantots. Mākslā tas ir negaidīts trieciens, kas pēkšņi ierodas nez no kurienes un dod saturu jaunām domām, idejām vai pārdzīvojumiem. Impulsi var būt psiholoģiski apgrūtinoši, bet visbiežāk tie ir radošas idejas rosinoši. Tie […]

Valters, Kristiāna un Edijs nolēma intervēt mirušos cilvēkus Rīgas Lielajos kapos. Kā viņiem tas izdevās? To var noskatīties šajā filmā.

Intervijas mēdz būt faktiskas un fiktīvas. Šī ir fiktīvā intervija. Noskatieties!

Vai pils ir pils? Atbildi uz šo jautājumu meklēja Elīna Pakalne un Lidija Ņižņikova. Gadu mijā paraudzīsimies kā viņām tas izdevās!

Rūpnīcas laikos VEF kultūras pili esot saukuši par kultūras cehu. Abas Kristas un Niklāvs devās turpu, lai to novērotu un nofilmētu šodien.