Mana nakts grāmata būs bezmiega reportāža šonakt. No vietas, kur visi guļ, bet man atkal nenāk miegs.
Sēžu gultā. Ar grāmatu rokās. Naktslampiņa apgaismo apli pa labi. Tieši tāpat kā kabatas lukturītis virs skapīša brūnās virsmas.
Aiz loga nozib automašīnu prožektori, bet pretējos logos tumsa vēl nav paguvusi iegrūst visas logu rūtis savā melnajā caurumā. Tur kur viss pazūd.
Katra piektā rāda mazu gaismiņu pie kāda cilvēka gultas. Viss ir kā filmā, kurā kamera klejo pa logu stikliem no ārpuses un stāsta par īrniekiem, kas ēkā dzīvo: divi apkampušies, viens dzer ūdeni no lielas, spožas glāzes un kāda kundze pārvietojas ar lejkanniņu rokās pa visām istabām. Nepārtraukti. Katram ir savs noslēpums un vājības, kuras nakts parāda nesaudzīgi. Savu nāburgu vājības zinu jau sen, jo man pieder tumsa un spēja redzēt to, ko citi nesaskata pat gaišā dienas laikā.
Nez vai ir izdomāta bezmiega plosīto lampiņa. Tāda, kas uzdegas pati, kad ir vajadzīgs un pazūd no dienaskārtības, kad kļūst lieka. Tai vajadzētu būt automatizētai spuldzītei, vai vismaz sensoriskai, kas sajūt savu saimnieku kā suns.
Gaismeklis ir vajadzīgs, jo neesmu tāds vienīgais. Ir vēl daudzi, kas jūtas tieši tāpat.
Par šo lietu raksta un runā visi. Pilni veikali ar grāmatām un avīzes ar rakstiem par terapiju, metodēm, zāļu tējām un aplikācijām, kas palīdz atrast miegu tur, kur viņa nav. Var pirkt zāles, īpašus matračus, mūziku, skaņu, un nomierinošās miega smaržas. Čučēšanas teorētiķi, ārsti un jogas skolotāji piedāvā pat miega plānošanu un īpašu elpošanas tehniku, kas aizmidzina pat ziloni, kaujas trauksmi vai skrejošu suni trenažierī.
Kā norāda McKinsley, tad pērn aizmigšanas bizness esot nodrošinājis apgrozījumu 36 miljardu eiro apmērā un šodien jebkurš var kļūt bagāts, ja sāks dot citiem aizmigšanas padomus par bargu naudu. Vēl vairāk, cilvēci esot pārņēmusi bezmiega epidēmija un katrs trešais tagad slikti guļot. Mazāk par 7 stundām.
Kurš vainīgs? Nu, protams, ka dators un stress. Mēs cenšamies padarīt aizvien vairāk un vienmēr tas neizdodas. Datora ekrāna zilais starojums iznīcinot miega hormonu – melatonīnu. Tāpēc visi tagad guļot mazāk un nervozāk. Taču kas viņu zina, vai tā patiešām ir?
Kur stiepjas robeža starp stresa izraisīto bezmiegu un nelāgo kaiti „insomnija“, kas nozog mieru ilgstoši un atstāj mūs blenžam tukšām, skumjām acīm melnos griestos?
Jā, jā es zinu: stress, kustību trūkums, personīga rakstura problēmas, nelāga darba vieta ir sirēnas, kas iedarbina šo procesu.
Britu rakstniece Marina Benjamina rīkojas citādi. Nē viņa nelieto kumelīšu, vīgriežu tēju vai zāles. Viņa raksta bezmiega memuārus. Viņai nakts grāmata ir radošuma kalngals. Pusnakts stundas vientulība attīra sārņus no komunikācijas kosmosā un pierakstīšana var sākties netraucēti. Viegli noķert labas domās, kas dienas troksnī paslīd garām nepamanītas.
Nakts radošums ir izcila lieta. Tas notiek starp miegu un nomodu. Tieši tāpēc ir nedaudz dziļāks nekā seklajā pusdienā, kad tik daudzas lietas traucē saskatīt norišu patieso būtību.
Cik rakstnieku ir rakstījuši savus testus pa naktīm? Daudzi.
Bezmiega trāpīto fantāzijas ir brīnums, kas piedzimst tumsā.
Tumsa, tieši tāpat kā mīlestība, atgādina ciešanas, kas okupē galvu, sirdi un sajūtas.
Tumsu vajag mīlēt, nevis no tās baidīties.
Mīlēt nekad nav par vēlu un par daudz.
"Drei Fenster, Paul Klee 1920" by Kotomi_ is licensed under CC BY-NC 2.0
