Par plānoto pastaigu Liepājā sāku domāt krietni agrāk. Iepriekš. Tātad – vairākas dienas pirms pasākuma. Visi man pieejamie meteoroloģiskās informācijas avoti ziņoja par gaidāmo lietu. Ja reiz līs, tad kameru nav vērts ņemt līdzi. Tā tomēr nav gluži mana. Lai gan manā gādībā nonākusi jau vairākus gadus. Ar tādām domām aizsākas ceturtdiena.
T. 10:15 – Ko jūs par laiku sakāt? Es skatos un nevaru saprast.
A. 10:32 – Bet nelīst jau. Vismaz mūsu pusē.
Viss rīts paiet malkojot kafiju un skatoties mākoņos.
T. 10:35 – Vēl nelīst.
T. 10:48 – Līst.
13 minūtes atlikušas, lai pārdomātu apģērbu un apavu izvēli. Lai meklētu un atrastu ūdensizturīgos materiālus. Liepājā lietussargiem nav vietas. Tos salauž uzreiz, tāpēc manās mājās to vispār nav.
Lietus pāriet tik pat pēkšņi kā sācies. Sajūtas gluži kā ziemai tuvojoties. Auju kājās biezos ziemas tanciņus. Paiet laiks meklējot cimdus un velkot mēteli. Ja salīšu, tad būs iesnas. Ūdensizturīgu virsdrēbju man nav. Diemžēl.
Ceļš līdz tikšanās vietai – universitātes ēkai – nav tāls.
A. 11:58 – Mēs jau esam klāt.
T. 11:59 – Es tūlīt.
Brīdī, kad rakstu šo atbildi, esmu pagājusi garām bistro Panna. Vien sekunžu attālumā no universitātes. Kolēģes, kuras varēja būt klāt no paša sākuma, ir ieradušās, mani sagaidot kā pēdējo no šī pieturas punkta.
Pasniedzēja stāsta par uzdevumu. Izsaka piezīmi par mākoņaino laiku. Taču es pie sevis vien priecājos, ka laiks ir apmācies. Vienmērīgs apgaismojums ir labāks nekā saulainas dienas kontrasts. Tomēr, kaut kur dziļi noprotu, ka tas tāpēc, ka neprotu saulainās dienās bildēt.
Brīdī, kad pārvietojamies uz Pētertirgus pusi, sāku lemt par bilžu materiālu. Līdzīgas domas nomāc arī manas kolēģes. Vien dažas savas bažas izsaka vārdos, kamēr citām neziņu var saskatīt sejā jau pa gabalu. Drīz vien mīņājamies pie viesnīcas Art Hotel Roma, kur vēl nesenā pagātnē bija Roma Beķereja un bistro Trīs sivēni. Tagad „rukšu“ šeit vairs nav, jo Romas Dārzs ir šarmants pagalms. Skaisti labiekārtots, uzturot restorānu, nelielas bodītes, kā arī izstāžu telpas pagrabstāvā. Mūs aicina iziet cauri viesnīcas koridoriem, apskatīt gleznas un iekārtojumu. Eju, skatos un piestāju pie durvju, logu un kāpņu margu detaļām. Jo, kā vēsta viesnīcas nosaukums – māksla šeit organiski ieplūdināta tās dizainā. Jā, tā tas ir.
Dodamies tālāk uz Pētertirgu, kur pusstundu mums ļauts doties katrai uz savu pusi. Šo pusstundu pavadu pētot puķu podus un puķu kastes, kā arī uzņemu dažas bildes ar baznīcu torņiem. Grūti iedomāties Liepājas ainavu bez tiem. Man tirgus nekad nav paticis. Varbūt asociācijas ar 90. gadiem, kad lētāko preci meklēja tirgū un stundām ilgi nācās staigāt apkārt. Vienmēr domāju, cik ļoti gribas redzēt lielu kvasa vai veselības dzēriena mucu. Kā simbolu vai detaļu ikdienai.
Mūsu bariņam pievienojas kolēģe, studiju biedrene ar mazuli ratiņos. Kopā ar viņas ģimenei, turpinām pastaigu, nonākot vien netālu no tirgus, kādā dzīvojamā mājā. Bildēs biju redzējusi ainas, ko šis koridors glabāja. Taču nezināju, kur šo māju meklēt. Ja kādam interesē art nouveau vai Alphonse Mucha, Kuršu ielā, teju blakus bijušajai sinagogai, atradīsiet šo dārgumu. Līdzīgu dārgumu mums parāda arī Palmu ielā, tikai sieviešu un mūzikas instrumentu vietā tur ir ziedi.
Palmu ielas kontrasti ir skarbi. Klusām ieejam kādā sakoptā pagalmā, kurā ierīkots dārzs, ziedu kompozīcijas, atjaunota dzīvojamā koka ēka, galdiņš, kur piesēst un malkot kafiju. Turpat, dažu desmitu metru tālāk, koka žogs, caur kura spraugām atklājas rūsas klāti mašīnu karkasi, armatūras. Līdzās pārauguši veci krūmi, pūzdami un stenēdami gaidas savu saimnieku, kura nav. Kontrasts ir bagātīgs, bet gaidāmais darbs – krietni lielāks. Kurš to uzņemsies?
Atvadāmies pie bistro Panna, pa grupiņām dodoties tālāk. Ar savām kursa kolēģēm vienojamies, ka aizvedīšu viņas uz Gemosa mežvīteņu sienu, bet pirms tam mēs ieturētu kafijas pauzīti. Nonākam Darbnīcā, klusām priecājoties par iespēju kopā panašķoties, īpaši pēc pusotra gada pandēmijas un puspandēmijas ierobežojumiem. Lietus nav lijis, vējš ir silts, vērojam Liepāju caur nostalģiski skumjām studentu acīm. Mežvīteņi pie Gemosa neizpaliek. Neizpaliek arī Gemoss, bet dziļdomīgā mierā ir aizkavējies brīdis uz Lielās ielas, pie kafijas tasēm.
Ignat Gorazd fotogrāfija “Liepāja” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
