Solus ar ieroci rokās, stobru novietotu uz leju, brida pa purvaino mežu jau trīs stundas. Apkārt saaugušie koki veidoja pilnīgu tumsu, kamēr to galotnēs vēl bija samanāmi pēdējie saules sūtītie stari. Smagi elpojot un saliecies uz priekšu, viņš sev līdzi vilka biezu striķi, kura galā piesiets meža kuilis. Medību lielais guvums, kurš ļaus viņam pārtikt vēl vismaz divas nedēļas.
Nonācis pie sava nama, viņš atvēra durvis, kuras nekad nebija slēgtas, jo neviens nekad netuvojās šiem mežiem. Precīzu kā Holivudas filmās atainoto mežā dzīvojošo, dzīves nogurdināto mājokļa kopijas. Iekšā liela telpa, kura veic vairākas funkcijas vienlaikus: virtuve, ēdamistaba, viesistaba un vēsums – vienmēr vēsums. Telpu nekad nav iespējams piesildīt, jo tā būvēta nepareizi, tāpēc pa baļķu šķirbām siltais gaiss izplūst ārā. Bet tagad pie pašām ieejas durvīm stāv nama iemītnieks – vārdā Solus – ar mirušo ķermeni, kurš novietots pie zemes un zem kura aizvien plašāk izpletās asins peļķe, norādot uz to, ka pēdējās dvēseles paliekas atstāj nedzīvo ietvaru. Viņš bieži domāja, kas ir dvēsele un kur tā paliek pēc nāves. Bet viņa šaurais zināšanu loks neļāva sniegties tālāk par debesīm un elli, pat neskatoties uz to, ka Dievam neticēja. Dievs neļautu viņam būt šeit. Šaurais zināšanu loks viņam neļāva zināt, ka viena no dvēseles teorijām ir tā, ka tā ir apziņa, kura pēc ķermeņa nāves dodas tam līdz Visumā. Solus tam piekristu, viņš bija racionāls cilvēks, un mītiskais viņu nepiesaistīja.
Nosēdies uz paštaisītā koka krēsla, viņš sāka sadalīt dzīvnieku pa gabaliem saldēšanai. Vispirms nogrieza galvu un tad nolika to malā, tad atlikušo ķermeni nodīrāja un, sadalījis sīkākos gabalos, satina to plēvē un sameta saldētavā. Viņš aizcirta tā vāku. Uz brīdi Solus bija iedomājies, ka plēvē satītās daļas ir kas īpašs. Tās ir pēdējās paliekas no šī dzīvnieka, kuras viņš apēdīs vakariņās, gluži kā laiks viņa atmiņas par tuvību ar otru cilvēku. Papurinājis galvu, viņš atjēdzās un klusībā sevi nosodīja par šādām laiku izšķērdējošām domām, un pagriezās pret krēslu, uz kura sēdēja. Tam blakus novietotā galva vērās viņā nedzīvām acīm. Un bildi pa bildei viņš atgriezās savā Londonas dzīvoklī piektdienas naktī, kad Dea viņu atraidīja savā dzīvoklī. Un bērnībā radies traumatiskais notikums ar māti, kura viņu nemitīgi kontrolēja un neļāva tapt par pilnvērtīgu vīrieti, sāka ataust atmiņā no jauna, gluži kā lode, viņas atraidījums ievainoja viņa vīrietību un spēju valdīt pār sievieti. Dea pagriezās, lai dotos prom, bet viņš to satvēra aiz rokas, lai apturētu. Viņa izrāvās vēlreiz. Tādu apkaunojumu nenocieties, Solus nogrūda sievieti pie zemes un iesita ar tuvumā esošo latīņu vārdnīcu. Un tad atkal. Un atkal. Viņa bija atgriezusies savā debesu tronī, no kura bija nākusi. Kopš tā laika Solus dzīvo mežā. Bez naudas. Izdzīvo ar nogalināšanas palīdzību.
Pacēlis galvu no grīdas, viņš to noglāstīja, skatījās tai tieši acīs, tad noskūpstīja. Pats izplūzdams asarās, viņš lūdza piedošanu. Viņš vēlējās, kaut nekad nebūtu saticis sievieti, kura spējīga valdīt pār vīrieti.
Man patika. Skaudri. Dzīve, diemžēl, nav rožu lauks vien. Ceru, ka autore uzrakstīs vēl kādu stāstu.