No 2022. / 2023.mācību gada visā vidusskolas posmā visi vispārizglītojošie priekšmeti tiek pasniegti latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru un ar kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus (moduļus).[1] Tomēr šis nebūs stāsts par likumiem vai statistiku. Gribu runāt par emocijām. Par emocijām, kas rodas saskaroties krievu un latviešu valodā runājošiem latviešiem.
Es nerunāju krievu valodā, bet viņi gribētu, lai es runāju. Viņi, kuri nerunā latviešu valodā. Latvieši, kuri dzīvo Latvijā un nerunā latviešu valodā. Un tas tiešām tā joprojām ir, kaut gan latviešu valoda tika pasludināta par Latvijas valsts oficiālo valodu jau pirms simts gadiem – 1918.gadā. Bet es gribētu zināt krievu valodu. Es gribu zināt visas valodas!
Tomēr es jūtos aizskarta, ja manā valstī kāds bezkaunis atļaujas man aizrādīt par citas valodas nezināšanu. Brīvi runāju latviešu un angļu valodās. Kā jums pašiem? Cik valodas zināt jūs? Kāpēc man IR jārunā arī krieviski, kamēr jūs varat runāt tikai krievu valodā? Jūs prasāt, kā varu nezināt krievu valodu dzīvojot Latvijā. Prasu – kā var nezināt angļu valodu dzīvojot 2019. gadā? Esmu tikusi aizskarta, esmu jutusi aizvainojumu. Reiz saņēmu zvanu no potenciālās darbavietas, gribēja aicināt uz interviju. “Kā jums ar valodām?” – godīgi saku, ka krievu valodā brīvi neorientējos, varbūt tikai sarunvalodas līmenī. “Nu paldies…”, mūsu saruna pārtrūkst. Strādājot apkalpošanas sfērā ir jāzina valodas, ir jāzina viss, lai pēc iespējas vieglāk, pozitīvāk varētu apkalpot klientu un sarunāties ar to.
Strādāju bārā un man bija kāds jauks regulārais klients kurš vienmēr dzēra melnu kafiju un konjaku. Vīrietis, apmēram gadus 60 vecs, krievs. Vispār latvietis, bet runā krieviski. Labi ģērbts, strādājot privātajā biznesā, pēc ādas mēteļa un banknotēm, kas veļās ārā no melnā ādas maka, varētu būt arī mafijas loceklis. Viņš ar mani runā krieviski, es atbildu latviski. Brīdī, kad viens no mums sāk ko nesaprast, pārslēdzamies uz angļu valodu. Esam par šo latviešu – krievu valodu konfliktu arī ar minēto kungu runājuši. “Bet ja mēs saprotamies, kāda starpība kādā valodā sarunājamies?”, un es viņam tik ļoti piekrītu! Pāris nedēļas pirms tam sanāca saruna ar kādu krievvalodīgu vīriešu kompāniju. Es labi sapratu, ko viņi man jautā, skaidrā latviešu valodā viņiem atbildēju. “Runājat krieviski, es latviski nesaprotu”, vīri man atcērt. Saku, ka nerunāju krieviski, bet saprotu, ko jautā. Kungi paliek jau agresīvi “Tā nevar būt! Jūs izliekaties! Kā var nezināt krievu valodu?” Viens no džentelmeņiem glābjot situāciju pienāk pie letes, latviski atvainojas man sava drauga vietā un atrisina radušos konfliktu.
Esmu sarunājusies ar taizemiešiem, kuri runā tikai savā valodā. Esmu sarunājusies ar kurlmēmiem ļaudīm, un sapratusies! Esmu sarunājusies pat ar iedomātiem tēliem un viņi ir man atbildējuši. Ir jāgrib komunicēt! Gribu zināt visas valodas! Gribu sarunāties ar jums visiem! Es gribu jums palīdzēt, es gribu, lai esat priecīgi! Visvairāk es gribu, lai arī jūs gribat.
[1] https://izm.gov.lv/lv/aktualitates/2942-infografiki-par-pareju-uz-macibam-valsts-valoda
