Viss sākās pirms mēneša. Kāds skolēns paziņoja, ka iet projām no skolas. Viņam esot neinteresanti. Zēns mācās trešajā klasē un ar savu uzvedību līdz šim ir spējis nelāgi ietekmēt visus pārējos klases biedrus. Mani šis notikums ietekmēja tādejādi, ka šis skolēns ieradās pie manis bibliotēkā un skarbā tonī pieprasīja: “Iedod savu telefonu, lai piezvanīt mammai!”
Vispār… man šis skolēns ļoti nepatīk, jo bieži apsaukā mani un citus pieaugušos neglītos vārdos. Šajā situācija paskaidroju: „Tev jāiet atpakaļ uz klasi. Šādas lietas jārisina skolā ar skolotāju vai skolas direktori. Bibliotēkā to nevar nokārtot.“ Taču skolēns uz skolu neiešot un pasaka, ka tūliņ soļošot projām pie omes uz Alšiem, kas atrodas apmēram 3-4 km attālumā no skolas. Puika arī aiziet.
Piezvanu skolas direktorei, pasaku, ka viens skolēns aizgājis no Jūsu skolas pie vecvecākiem. Direktore atbild diezgan neieinteresēti un vienaldzīgi. Pēc stundas pie manis bibliotēkā ierodas puikas mamma un jautā kur ir viņas dēls. Pasaku, ka aizgāja pie omes. Man tiek paskaidrots, ka viņas dēls esot bijis jāaiztur un es neesot drīkstējusi viņu nekur laist ārā uz ielas. Tātad es palieku vainīgajos, ja zēns būs pazudis.
Taču viņš nepazuda.
Atradās. Atgriezās un turpināja iesākto spēli. Vispirms nedaudz paviesojas skolā un pēc tam atkārto to pašu scenāriju: aiziet no stundām, nāk pie manis uz bibliotēku un pieprasa: „Iedod piezvanīt mammai“. Pēdējo reizi, kad puika ieradās bibliotēkā, man paveicās. Turpat līdzās bija bāriņtiesas darbiniece, kura pārņēma šo situāciju.
Tas mani pārsteidz? Tas, ka zēns nav audzināts un arī šodien māte puiku aizstāv. Attaisno viņa rīcību. Nekādu sodu zēns nesaņem, jo esot lutināts kopš bērnības tikai tāpēc, ka veselības problēmas ar galvu. Tas, ka citi cilvēki ir jāciena, jāizturas laipni un jābūt pieklājīgam arī pret apkārtējiem, tas viņam nav saprotams. Zēns spēj sistemātiski izvest pat bibliotekāri līdz tādam emocionālam stāvoklim, ka man sāk trīcēt rokas. Jāpiebilst, ka tas viss notiek arī skolā. Starpbrīžos viņš atļaujas darīt citiem pāri, bet pats pēc tam sūdzas, ka viņam darot pāri. Šim visatļautības puikam ir konflikts pat ar manu dēlu – viņš speciāli dara dēlam pāri, aizskar to, iedunkā, apsaukā. Savam dēlam iesaku izvairīties no šī zēna, nekonfliktēt ar viņu. Vienkārši tāpēc, ka agresīvajam bērnam jau nekas nedraud, Viņš visu laiku skaitās upuris, lai gan uzbrūk citiem. Arī zēna māte uzvedas kā lauvene – vienā brīdī viņa saprot, ka dēls dara slikti, bet otrā brīdī metas savu dēlu aizstāvēt, jo viņš vienmēr esot upuris. Cik ļoti viens šāds puika spēj ietekmēt visu dienas garastāvokli apkārtējiem! Tas raisa pārdomas. Kas notiks tālāk ar šo puiku lielajā dzīvē. Kā mainīt situāciju, lai no viņa neciestu viņš pats un apkārtējie?
Photo by Maciej Korsan on StockSnap
