Mirst visi. Tas tā dabīgi ir un būs. No tā neviens nevar ne noslēpties, ne izbēgt. Un kad miris esi, tad kaut kur tevi ir jāliek. Jebšu latviski – jānorok.
Mūsu laikos pat kapā aiziet ir dārgi, vismaz mana vecmamma to nebeidz skandināt. “Kad es nomiršu, mani sadedziniet,” – viņa ģimenei bieži piekodina. Jā, it kā tas mūsdienās nemaksātu. Tad vēl jālemj par kaisīšanu. Kur kaisīt? Kad kaisīt? Liepājā nevajadzētu, vējš vēl iepūtīs pašam sejā. Ja internetā pameklē, labi pelnus sarijoties, arī tas var izraisīt kādu mirstamo kaiti.
Latvieši tak nemāk tādu kremēšanu. Labi, nokremēs, izkaisīs, paies kāds gads, gribēs atcerēties aizgājēju. To puķi uzlikt. Vai arī svecīšu vakars nemanāmi būs pienācis un sveces jāaizdedzina. A kur kaisīji? Uz kuru pusi vējš tai dienā pūta? Ej nu sazini kurā pļavas malā guļ savējais. Un ja pavisam aizmirsts, pļavu paspējis jau uzart un kartupeļus iestādīt? Tos kartupeļus tak arī ēst nevar. Uzbāzīgs kaimiņš vēl nosauks par kanibālu. Latviešiem ir tāds nelabs paradums visu redzēt un visu zināt, tāpēc no kaimiņa neko nenoslēpt. Ja vēl kāds gudrais latvietis bija izdomājis jūrā kādu izkaisīt. Tad vispār sākas jautrības. Svece vairs neder atcerei, jāaizņemas no ķīniešiem knifiņš un jālaiž gaisā laternas. Jācer, ka kādu mežu nenosvilināsi. Nu vismaz savējo ne, uzbāzīgam kaimiņam drīkst aizdot kādu dzirksteli arī, lai jau viņam tiek. Lai nu kas, bet latvietis nav skauģis.
Cilvēkam patīk dedzināt daudzas lietas. Kā uguns tiek atnesta, tā uzreiz tiek likta lietā. Akmens nedeg, zeme arī īsti nē, bet kūla deg, koks deg vislabāk, kaimiņa mežs arī, miesa arī dīvainā kārtā deg, vēl labāk deg miesa kopā ar koku. Kaut kādas sakarības te tiek rastas. Tas bija pētīts un praksē izmantots jau kopš 3000. gada p.m.ē. Līdz tam brīdim, kad kāds aizrādīja, ka nu paliek par traku un tā miesa ar koku un uguni tā pagāniski skan kopā. Bet kluss mežiņš, zeme un tārpi skanēja mazliet sakarīgāk, tas, protams, ja mēs tur kādu krustu uzspraužam pa virsu. Nu ir jauni laiki un vecie tiek atsaukti atpakaļ, sazin kāpēc, vai par dārgu ir kapos kādu guldīt, vai vietas sāk trūkt… Bet tas koks (nu jau smuki nopulēts un nolakots) un miesa, un uguns atkal skan labi. Vēl bultu rokā un palaižam jūriņā, tad būs kā pie īstiem vikingiem.
Katrs latvietis, kas sirdī, prātā un vietā ir īsts latvietis, atradīs vienu īpašu dienu no jūnija beigām līdz septembra sākumam, sadabūs kušķi ar ziediem, varbūt nopirks kādu lētu sveci un dosies uz dīvaini sakoptu mežiņu, kas no tālienes varbūt kādam izskatīsies pēc aizdomīga parka.
Dažs labs, galā nonākot, izvilks karti, cits dosies dārgumu meklējumos. Ir gan īpaši gadījumi, kas pārliecinoši zinās ceļu, bet vienmēr attapsies pie akas. Ieraudzīs kaimiņu, kas zinās ceļu labāk, galā satiks radiņus no šejienes, no otra Latvijas gala un no ārzemēm. Papļāpās kapa maliņā, kur guldīts savējais cilvēks.
Tu esi nonācis Kapu svētkos. Ja laiks ir pareizais, tad tik daudz cilvēku pat piektdienas vakaros Rīgas ielās nemanīsi. Tad ir jautājums, vai Kapu svētkus latvieši svin vairāk kā piektdienas? Laikam jau tā ir. Tagad pat agrāk sākas svinēšana. Daži, kuriem tajā dienā iekrīt darbs, kapus apciemos jau no rīta. Ir tādi, kuri kalendāru vasarai būs saplānojuši tā, lai aizietu uz ciema kapiem, paspētu uz blakus ciema kapiem un vēl aizbrauktu paskatīties, kas notiek pilsētas kapos. Saprotiet mani, latvieši, mēs svinam tos kapus. Vai tagad tiešām būs jādomā kā urnas svinēt?
Ja bieži kapos sanāk spert kāju, tad var tādus, kas ilgi pie kāda kapa stāv ieraudzīt. Redz, ja te kādam pērnajā ziemā bija mamma guldīta un blakus nu ir viņas draugs nonācis. Tad, ilgi un dikti skatoties, var rasties bailes, ka pašam tur pa vidu vietas nepietikšot. Bet, ja laicīgi sanācis skaidroties ar apbedīšanas biroju, ka cik tur centimetri esot jāatstāj brīvi, tad uztraukumam nav pamata. Jo nav viss mums visiem jāber pelni jūrā vai jāliek uz kamīna. Var tak urnu beigās aprakt blakus savējiem. Nedrīkst tikai aizmirst vietu izbrīvēt.
Jautājums nav aizspriedumos. Jautājums nav vietā. Jautājums nebūt nav naudā. Jautājums ir, kur paliks tradīcija, kad visi “pelnosim” pa ielām?
