Katalonijas krīzes konteksts – grūtais ceļš līdz katalāņu nacionālās apziņas atjaunošanai

Iepriekšējais stāsts par Katalonijas vēsturi noslēdzās ar dramatisko 1714. gadu, kad Katalonija zaudēja cīņu par savu neatkarību ((karakuda.net/2019/03/17/katalonijas-krizes-konteksts-kars-par-spanijas-mantojumu/)) un uz ilgiem laikiem nonāca spāņu pakļautībā.

Pēc Barselonas krišanas katalāņu politiskā patstāvība bija beigusies un viņiem atlika vien koncentrēties uz ekonomisko attīstību. Pēc gariem kara un nemieru gadiem, Katalonijai 17. gs. otrajā pusē izdodas sasniegt atzīstamus panākumus gan lauksaimniecībā, īpaši vīnkopībā, gan rūpniecībā, kur īpaši labi attīstījās audumu izgatavošana – gan vilnas, gan kokvilnas un zīda audumu ražošanā. Papildus uzplaukst arī tirdzniecība, īpaši, kad no 1765. gada pakāpeniski tiek atcelts aizliegums katalāņiem tirgoties ar Jauno pasauli Amerikas kontinentā. Tas viss palīdz Katalonijai kļūt par Ibērijas pussalas ekonomisko un rūpniecisko līderi.

Paralēli katalonieši cenšas stiprināt savu zemju katalānisko identitāti. 1760. gadā Barselonas deputāti pieprasa Kārlim III atjaunot 1714. gadā zaudētās brīvības – tomēr viņiem izdodas panākt tikai nelielus uzlabojumus. 19. gs. sākumā atkal iestājas juku laiki, kad Napoleona karagājienu rezultātā Madridē uz troņa sēžas Napoleona brālis Jozefs I, kurš valda Spānijā no 1808. līdz 1814. gadam. Pati Katalonija no 1810. gada kļūst par Francijas daļu, tikai Valensija paliek Spānijas sastāvā.

Interesants ir Baleāru salas Menorkas (Menorca) liktenis, kura līdz pat 1802. gadam (kad to pārņēma Spānija) bija palikusi Anglijas rokās un spēja labāk saglabāt savu katalānisko identitāti nekā Katalonija pati.

Spānijas valsts veidošanās īpatnības

Visu 19. gadsimtu Spānijas valsts ir diezgan vāja – tā pakļauta regulārām politiskām izmaiņām. Kopumā veselus 33 gadus kāda tās daļa bija neatkarīga no centra un vēsturnieki uzsver, ka šādā veidā Spānijas kā valsts izveidošanās nespēja izveidot arī vienotu spāņu nāciju. Katalāņu pilsoniskā sabiedrība aizstāvēja savas intereses gan pret Madrides oligarhiem. gan pret kastīliešu un andalūziešu lauku dižciltīgajiem – visu šo grupu intereses bieži bija pilnīgi pretējas.

Kad 19. gs. vidū produktivitātes un peļņas pieaugums ļauj katalāņiem sajust lepnumu par saviem sasniegumiem, atkal uzplaukst viņu nacionālā apziņa – vispirms attiecībā uz savu valodu un kultūru. Līdzīgi kā latvieši 19./20. gs. mijā piedzīvoja savu nacionālo Atmodu, tā arī katalāņi piedzīvo savu Renaixença (atjaunošanos). Šī nacionālās atjaunošanās kustība pievēršas katalāņu vēsturei, nacionālo sakņu apzināšanai, īpaši balstoties uz seno Katalonijas neatkarības laiku pieredzi.

Kā gandrīz visās Eiropā, arī Katalonijā kulturālā atdzimšana drīz vien papildinās ar politiskām prasībām. 1869. gada 18. maijā Tortosā (pie Ebro upes) sapulcējās visi republikānisko ideju pārstāvošie spēki no visām Katalonijas zemēm, ieskaitot Valensiju un Baleāru salas un noslēdza Tortosas paktu, kura mērķis bija panākt Spānijas valsts jaunu federatīvu pārstrukturēšanos. Kad 1873. gadā Spānijas karalis Amadeus atteicās no troņa un tika pasludināta Pirmā Spānijas republika, par abiem tās pirmajiem prezidentiem kļuva katalāņi.

Īpaši izceļams ir otrais no šiem prezidentiem – Francisko Pi i Margaļs (Francisco Pi y Margall), kurš bija izcils federālisma teorētiķis un attīstīja Spānijas Federatīvās republikas projektu, ar kuru bija paredzēts izveidot spāņu valsti, kurā uz vienlīdzīgām tiesībām apvienotos visas tās teritorijā dzīvojošās nācijas un reģioni. Paralēli Barselonā notika vairāki mēģinājumi pasludināt neatkarīgu Katalonijas valsti. Tomēr līdz ar Spānijas republikas krišanu izgaisa arī šīs ieceres.

Sekoja laiks, kad uz veiksmīgas ekonomiskās attīstības fona aizvien vairāk attīstījās „katalānisms” – vispirms nacionālās pašapziņas attīstīšanās notika vidusšķiras pārstāvju vidū, bet vēlāk šīs idejas kļuva populāras arī strādnieku vidū. 1883. gadā tika izstrādāta Katalonijas konstitūcija, un 1892. gadā Katalonijas reģionālo pamatlikumu ar nosaukumu Bases de Manresa apstiprina dibinātāju sapulce.

Katalāņu prasības pēc autonomijas

1901. gadā katalāņi pirmo reizi atzīmēja 11. septembri kā nacionālo piemiņas dienu Diada, kura atgādināja par 1714. gadā notikušo Katalonijas varmācīgo iekļaušanu Spānijas sastāvā. Šajā gadā vēlēšanās uzvarēja Reģionālā līga, kas iezīmēja katalāņu partiju izveidošanās sākumu. Tās darbojās neatkarīgi no spāņu politiskajām partijām. Notikumi attīstās strauji, un 1919. gadā Katalonija pasludināja autonomijas statusu un vēlējās saņemt Spānijas valdības atbalstu tai.

Atcerēsimies, ka pēc Pirmā pasaules kara visā Eiropā notika tautu nacionālās apziņas konsolidēšanās, kura noveda pie neatkarīgu nacionālo valstu pasludināšanas – tajā skaitā Somijas, Čehijas, Polijas, Slovākijas, Ungārijas un arī triju Baltijas valstu izveidošanās. Vilsona doktrīna par tautu pašnoteikšanās tiesībām arī katalāņiem deva cerības vismaz uz autonomijas iegūšanu. Tomēr Spānijas valdība nebija spējīga ne uz kādu piekāpšanos, kas noveda pie vēl spēcīgākas katalānisma attīstības. Nodibinājās partija, kura pieprasīja pilnu Katalonijas suverenitāti. Nacionālistu prasības aizvien skaļāk izskanēja arī Maljorkā.

Tomēr 1923. gadā Spānijā sāka valdīt militārā diktatūra ģenerāļa Migela Primo de Rivjeras (Miguel Primo de Rivera) vadībā, kura radikāli apkaroja katalānismu un tā izpausmes. Gadu vēlāk katalāņi mēģināja ar militāriem līdzekļiem atgūt savas līdz šim sasniegtās nelielās tiesības, bet arī tas viņiem neizdevās. Katalāņu vadonis Masijas (Françesc Macià) nonāca cietumā, bet pēc skaļa tiesas procesa tika atbrīvots un apceļoja Eiropu un Latīņameriku, iepazīstinādams citas tautas ar katalāņu centieniem un nacionālajiem simboliem. Pēc M. Primo de Rivjeras militārās diktatūras beigām Masijas atgriezās Katalonijā un ar savu partiju guva pārliecinošu uzvaru 1931. gada vēlēšanās. Sākās Otrās Spānijas republikas laiks, par kuru sarunu turpināsim nākošajā šīs sērijas rakstā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/04/01/katalonijas-krizes-konteksts-katalonijas-autonomija-un-spanijas-pilsonu-kars/))

Cadaqués. Foto: Liliana Mercado