Divos turpinājumos piedāvājam vasaras lasāmvielu. Šoreiz epizodes no Sandras Veinbergas grāmatas manuskripta par mediju un mākslas attīstību Zviedrijā. Tajās pievērsīsimies “kiosku literatūrai”.
Pēckara kultūras ainā spraigs teksts kļuva par modes preci. Dramatisku popularitātes kāpumu tobrīd piedzīvoja grāmata kiosku literatūras veidolā. Šīs literatūras veids plaši attīstījās tieši pēc otrā pasaules kara, līdzās izklaidējošajai filmai, mūzikai un vakara avīzēm. Kā norāda Ingve Lindungs: „ Papētot šo literatūru un tās patēriņu, var labi noteikt sabiedrības psiholoģisko diagnozi – tas ko mēs lasījām, bija tas pats, ko domājām un kāda bija mūsu kultūra“. Minētajām literatūras veidam zviedru valodā pastāv vairāki apzīmējumi: “kiosku literatūra”, “populārā literatūra”, “triviālā literatūra” un “mazās grāmatiņas”, kas sasaucās ar latviešu “sēnalu literatūras” jēdzienu. Šķiet, ka „kiosku literatūra“ tomēr ir visprecīzākais apzīmējums šim grāmatu veidam. Nevis tāpēc, ka minētās mazās un plānās (ātri izlasāmās) grāmatiņas pārdeva kioskos kopā ar laikrakstiem un žurnāliem, bet arī tāpēc, ka šīs grāmatiņas bija žurnāliem līdzīgi izdevumi, kurus mēdza tirgot ļoti lielās tirāžās. Gandrīz tieši tāpat kā masu avīzes vai populāros žurnālus.
Angļu valodā runājošās pasaules daļās šādu avīžu kiosku literatūru dēvē par pulp fiction un tā bieži ir saturā aizraujoša lasāmviela: kriminālromāni, detektīvi, nākotnes vai erotiskie fantāziju teksti. Tie var būt arī varoņu stāsti vairākos turpinājumos. Lēti iespiesti izdevumi uz nekvalitatīva papīra ar uzkrītoši krāsainiem un košiem vāku noformējumiem. Šo literatūru bieži kritizē par šabloniskiem sižetiem, virspusējiem personāžiem, vājiem dialogiem un klišeju naratīvu. Tāpēc tie kļuvuši par sinonīmu lētai, vulgārai un nekvalitatīvai literatūrai. Taču gadās arī labāki darbi, kas reizēm ir ieskaitāmi kvalitatīvas literatūras standartā.
Šodien grūti novilkt redzamu un uzkrītošu robežu starp šo kiosku tekstu piedāvājumu un pārējo literatūru. Agrāk kiosku literatūrai bija savi izdevēji, savi autori un savi žanri. Šodien tas tā vairs nav. Tagad kriminālromāni ir atzīti kā kvalitatīvās literatūras sastāvdaļa, tos veido atzīti autori, kas ik pa laikam raksta romantiskus ikdienas stāstus, un tie paši izdevēji var izdot gan augstas klases literatūru, gan izklaidējošu lasāmvielu. Tāpēc diskusijās par kiosku literatūru “kā tādu” notiek apstāšanās pie pirmskara vai pēckara sērijām, pie stāstiem par Niku Kārteru, vesterniem vai slimnīcu medmāsiņu romantiku. Aizsteidzoties laikam pa priekšu jāuzsver, ka pāris desmitus gadus vēlāk kiosku literatūra kļuva par vispopulārāko lasāmvielu un katra trešā pārdotā grāmata Zviedrijā būs gandrīz tieši šāda rakstura stāsti.
Paralēli “kiosku literatūrai” sāka attīstīties komiksi un sēriju žurnāli, kas arī bija paredzēti izklaidei. 90% no bērnu un kiosku literatūras izdošanas tobrīd pārvaldīja divi vadošie monopoli – izdevniecības: “Valštroms”, kas specializējās bērnu, pusaudžu un jaunatnes literatūras izdošanā un Dānijas uzņēmums Winter Publishers Holding Ltd., kuram 70. gadu beigās pievienojās ari Kanādas uzņēmums Harlequin Enterprise. Koncerna sēdeklis tobrīd atradās Kopenhāgenā.
Kiosku literatūrai bija vesela virkne pazīmju, kas to nodalīja no “tradicionālajām grāmatām”. Tātad – “mazās grāmatiņas” mēdza būt mazākas un vieglākas (10,5×17,5 cm); 2) to saturs parasti bija atvieglots un spraigs, valoda viegla; 3) pārdošanas vietas: avīžu kioski, sīkas pārtikas bodītes, degvielas stacijas utt. Tām mēdza būt zibenīgs teksta iespiešanas temps. Piemēram, Valštroma izdevniecība Falunā spēja vienu grāmatu (160 lpp.) maketēt, iespiest, salīmēt un novest līdz pārdošanai gatavam produktam vienas stundas laikā. Parasti šīm grāmatām bija raksturīgs cikliskums jeb izdošanas parodiskums, kas atgādināja seriālu vai daudzsēriju filmu iespiesta teksta variantā. Grāmatas mēdza būt veltītas noteiktam lasītāju segmentam vai mērķa grupai: pusaudžiem, sievietēm, vīriešiem utt. Tā kā šādu grāmatu izdošana ļoti atgādināja periodiskās preses darba tehnoloģiju, tad šajā darbā iesaistījās žurnālisti, rakstnieki, kas spēja nodrošināt konveijera literatūras prasības: strādāt ātri, strauji piegādāt izdevējiem turpinājumus. Tika uzskatīts, ka šāds darbs kļūst izdevīgs un rentabls tikai tad, ja vienas grāmatas teksta uzrakstīšanai tiek patērētas ne vairāk kā četras dienas. Viena no šādiem populāriem zviedru autoriem tolaik bija “Sigge Stark” īstajā vārdā Signe Bjornberga (Signe Björnberg), kurai 9 gados izdevās uzrakstīt 88 grāmatas. Viņa gadu desmitiem bija viena no Zviedrijas ražīgākajām un lasītākajām autorēm. Kopumā Signes grāmatas izdotas vairāk nekā piecu miljonu eksemplāru tirāžā, taču viņa pati no rakstniecības neesot kļuvusi bagāta.
