Ar katru dienu pasaule mums apkārt kļūst tehniskāka un mehāniskāka. Daudzi no mums nespēj iedomāties kā ikdienas darīšanas pildīt bez iemīļotā mehāniskā drauga- auto. Garām traucas desmitiem mašīnu. Katra ved savu īpašnieku uz iecerēto galamērķi. Kur agrāk bija pļavas un dipināja zirgu vilktais pajūgs, tagad vīd aukstais un neizteiksmīgais asfalts pa kuru ripo dažnedažādi auto riteņi. Pakavus nomainījuši 19” BBS replikas diski, citam- “kalpaki”, jeb plastmasas disku uzlikas kas, kā vāciņš, uzliekams jebkuriem neciliem bleķa diskiem. Zirgi tagad ir savādāki. Kā zem nelielās metāla plāksnes var salikt 200 zirgus? Latviešu bērīši nu ir visās varavīksnes krāsās. Manējais balts. Zem plānās, baltās krāsas kārtas, katra detaļa tomēr savādākā krāsā. Tehnisko apskati taču neizies ar durvīm, kuru apakšējos stūrus “nograuzusi” ziema.
Tehniskās apskates rindā, kas stiepjas līdz CSDD stāvlaukumam, sastopu kādu onkulīti, kas savu sirds lolojumu – nedaudz iedzeltējušu baltas krāsas žigulīti, atvedis uz ikgadējo pārbaudi. Auto virsū vēl numurzīme ar Latvijas karodziņu. Viss skaidrs, šī mašīna kalpojusi gadiem. Abi esam izkāpuši ārā, jo rinda uz priekšu praktiski nekustās. Te iesākas mūsu saruna.
– Apskati iziesi? – onkulītis jautā, uzmetis aci manam 30 gadus vecajam auto, kurš patiesi izskatās nedaudz piedzīvojis.
– Nezinu. Iespējams, ka pēdējais gads. Tagad jau tās mašīnas krata tā, lai pēc tam no viņām knapi kas pāri paliek. Ja vien „viņi“ redzētu, kā ar šo dampīti laukos kartupeļus vedām. Pa kādiem ceļiem tik nebraucām! Visam tikām pāri. Apskate man jāiziet katru gadu, bet „viņi“ ceļus sataisīt nejaudā. Vēl maksājam par to! Par ko?!
– Vai esat domājis par jaunu auto?- noklausījusies onkuļa piktošanos pajautāju.
– Kur tad es? Dzīves pievakarē meklēšu jaunu mašīnu. Šī pati labi kalpo. Sataisīt visu varu un protu pats. Mazdēls reiz salīdzināja žiguli ar lego klucīšiem, jo viss tik viegli saprotams un saliekams. Neesmu jau kā tie jaunie, kuriem vajag to feināku braucamo. Dēls, redz, nopirka sev BMW no salona. Par kādiem 20 tūkstošiem, ja nemaldos. Un ko ta’ tas dod? Dabūja pirkt vēl vienu auto, lai pie večiņiem atbrauktu un lauku darbos ko palīdzētu. Pa pilsētu braucot jau šķiet, ka esi smalks biznesmenis. Neviens pat nepadomās, ka ražas laikā puika ar melnu muti pa laukiem līdz ausīm ņemas. Cilvēki mīl izlikties. Baidās, ka uzzinās par darbu laukos? Kauns paliks, vai?
– Veiksmi apskatē!- uzsmaidu viņam un grasos kāpt savā auto. Rinda beidzot pietuvojusies mums.
– Nu, ja nu galīgi nekā, iedos man “melno”. Tad būs vesels papildus mēnesis lai auto savestu viņiem pieņemamā kārtībā. Prasīgi tie džeki. Liek divniekus kā pamatskolā. Nemaz nekautrējas no mums. Esmu jau vecs un speciāli mēroju ceļu no laukiem. Neesmu biznesmenis, kā dēls, degvielai cenas arī lielas. Taču liek man braukāt šurpu, turpu.. Bet veiksmi Tev’ ar’!
Atvadāmies.
Iebraucu tehniskās apskates ēkā. Paceļamās durvis kā rijīga mute apēd visus kas cer iegūt jauno, spīdīgo uzlīmi uz stikla. Pēc kārtīgās kratīšanas un visāda citāda veida nopratināšanas man iznes lapu ar rindiņā saliktiem “2”: rokas bremze par švaku, izpūtējā caurums un daži nieki ko nebija iznācis pārbaudīt. Kamēr pētu savu lapeli pa acs stūrīti manu, onkulim līmē jauno uzlīmi. Ne tā kā man – uz vienu mēnesi, bet gan uz gadu.
Viņš ir izgājis apskati.
Pats, saviem spēkiem.
"Lada 2101" by SergeyRod is licensed under CC BY-NC-SA 2.0.
