Kad cilvēks pats no savas gribas sāk kaut ko darīt, un viņam tas labi sekmējas, tad tur noteikti slēpjas kāda gudrība. Ikkatram ir sapņi. Ikkatrs mēs pieķeram sevi domās par tiem. Tomēr, grozi to kā gribi, atklājas tas, ka ne visi savus sapņus sasniedzam. Lūk, kur arī vajadzētu rasties jautājumam. Kas tad īsti jādara, lai savu vēlmi novestu pie rezultāta?
Pirmām kārtām, ir jāsaprot, ka pie šāda jautājuma nu gan vajadzētu nonākt. Cītādā gādījumā cilvēki ir spiesti ķerties pie sev tik ļoti iecienītās metodes – meklēt vainu visur, kur tā vien atrodama. Proti, cilvēks jau nebūt nav tik sarežģīts briesmonis kā kvantu fizika, kuras vārdu šur tur dzīrdējis ikviens, tomēr neko prātīgu jau par to pateikt nevar viss. Ar cilvēku patiesībā ir daudzreiz vienkāršāk. Tas pats ir savs saimnieks un pats arī kalps. Redzi, ja es gribu sēsties un rakstīt, man atliek vien radīt domu, ka tas nu ir tas, kas šobrīd man jādara. Tā nu es sēžos un tā nu es rakstu. Izrādās, ka nekādi neuzveicamie šķēršļi jau man priekšā nemaz nestāv. Es esmu viens pats – es un mans prāts. Ar jums ir gluži tāpat. Tāpēc, galu galā, atliek vien noskaidrot, kas sasien mūsu kurpes kopā un neļauj mums tiekties pēc sapņiem?
Sākas viss ar mums pašiem. Darītājam jau nevienam citam nebūt, kā pašam gribētājam. Tur arī slēpjas pirmā bedre, jo sanāk tā, ka katrs mēs gan darām, gan domājam citādi. Šo parādību visai labi sokas arī sadalīt. Ir tas, kas izdomās un pats arī darīs. Ir tas, kas izdomās un tomēr domāt nepārtrauks, līdz nebūs izdomājis gana labi – tas nu būs kaitēklis, kas arī darīt neļaus sākt. Ir arī tas, kas darīt gribēs diezgan, bet domāt gan necik – tas nu lēks iekš darbiem, bet sapni atstās novārtā. Pieļaujams vēl tas, ka abus (domāt un darīt) gribēs gan, bet svārstīsies par daudz – tas būs iesprūdis pa vidu un gana labs ne šur, ne tur. Un tad, tik tikko izlīdis no elles, tāds, kas nederīgs nekur, būs tas, kurš darīt negribēs un, savus sapņus spītēdams, tos pat domās nespēs saskatīt. Tas, viszemākais no visiem, ir cilvēks, par kuru mums vismazāk vajag kļūt. Tā nu rodas piecas pakāpes, par kurām augšā kāpt nemaz tik traki nav.
Un tagad, kad pakāpes ir acu priekšā, atliek vien noskatīt to, kurā gribētos arī palikt. Ne vienmēr uz pašu augstāko ir jātiecas. Tomēr, respektējot pašam sevi, par zemu nepienākas krist. Ja zināms, ka vietu šajā skalā nosaka prāts, turklāt tas, kas mūsu pašu un neviena cita, tad ar prātu arī jāsāk. Un, jāteic, ka, ja tā ir vieglāk, tad prātu pārnest uz pierakstiem ir atļauts. Kad tas ir darīts, tad katram ir jāizveido sava motivācija un savi principi, uz kuriem to balstīt. Tas ir gluži kā izvēlēties savus mīļākos ēdienus. Pirmajā vietā tas, kas vareni gards un kuru ēstu ik dienu, ja vien tā varētu. Tikai jāatceras, ka šo ēdienu, tāpat kā domu, vispirms jāpagatavo, un tikai tad to var apēst, proti, darīt. Taču, ja par gardāko tas ir izvēlēts, tad tā pret to arī jāattiecas. Tāpat kā reizēs, kad izvēlies elpot nepārtraukti, nostādīdams dzīvību pirmajā vietā. Tāpat arī ar motivāciju un tās virzību ir jādara, līdz ar to aizies tāpat kā ar elpošanu – tā risināsies automātiski. Un tā, kad katra lieta prioritāšu secībā sakārtota, tad ar to pašu prātu atliek vien signalizēt sev un darīt to, kas uzstādīts. Tas jādara, kamēr katra iecerētā lieta un katrs sapnis, sāks pats sevi pildīt automātiski.
Citādi mēs viens otru sitam nost un meklējam, kurš vainīgs pie tā, ka mans sapnis neiet tik gludi uz priekšu, kā tā un kāda cita sasodīti veiksmīgā cilvēka sapnis. Tā jau var pavisam aizmirst, ka jārunā pašam ar sevi.
"Dreaming..." by Alexandre Dulaunoy is licensed under CC BY-SA 2.0.
