„Tikai daži ideālisti tīras cilvēcības vārdā pacēlās pāri tā laika uzskatu šaurībai, tautību un šķiru patmīlībai“ (Nonācs, 1940).
Nejauši, lietainā 2002.gada rudens dienā, atradu vasarnīcas grāmatu plauktā žurnālu „Raksti un Māksla“ (1940) un tajā Oto Nonāca rakstu par latviešu preses vēsturi. Interesantu un jau sen apskatītu tēmu arī manās grāmatās un publikācijās. Tāpēc ir lieliski parunāt arī šodien par šo tēmu minētā raksta kontekstā.
Neizpētītie arhīvi
Autoram taisnība, ka joprojām ir svarīgi neizpētītie arhīvi, kuri „vēl slēpj sevī lielo pārvērtību laikmetu detaļas“. Taču nostādnes kopaina ir redzama un tajā īpaši jāuzteic „pati svarīgākā avīžniecības sadaļa – publicistika“ (Nonācs, 1940,14). Tieši par publicistiku pēdējā laikā mūsu žurnālistikas analīzēs rakstīts vismazāk un praksē šis žanrs gandrīz vairs netiek lietots. Lai gan visos laikos tieši šis produktīvais žanrs ir bijis nozīmīgs gan mūsu mediju evolūcijai kopumā, gan žurnālistikas ieguldījumam kultūrvēstures attīstībā. Publicistika ir nozīmīgākā un komplicētākā žurnālistikas daļa, jo apvieno sevī faktu naratīva un literatūras māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenālu. Tā visos laikos ir bijusi svarīga latviešu avīžniecībai, taču pašlaik stāv uz iznīcības robežas – Latvijas modernajā laikā, demokrātijas apstākļos. Literārās publicistikas gandrīz vairs nav avīzēs un žurnālos, nemaz to nevar pamanīt radio un TV. Šis konstatējums ir nepatīkams, taču tam ir savi izskaidrojumi. Iespējams, ka par šo tēmu vajadzētu runāt vairāk un plašāk, lai šo žanru aktīvāk lietotu ne tikai žurnālisti, bet arī saprastu lasītāji.
Oto Nonācs uzver, ka „nevienas tautas attīstības vēsturē prese nav spēlējusi tik lielu lomu kā taisni latviešu vēsturē. Tam ir savi īpatnēji politiski iemesli, kas stāv sakarā ar šīs zemes agrāko pārvaldīšanas iekārtu un tautību attiecibām tajā“. Arī šai tēzei varu pievienoties, jo mūsu valsts prese sakņojas dažādu valodu izdevumu summā, kas sākotnēji iznāk kā rokrakstu avīzes Rīgā un Jelgavā[1] un šis periods būtu izpētāms plašāk un dziļāk, jo sniegtu vērtīgu ieskatu Rietumeiropas rokrakstu publicistikas areālā. Tas viss ir izdarāms gan universitātēs, gan pētniecības laboratorijās, taču te nepieciešama svešvalodu studentu un līdzstrādnieku palīdzība rokrakstu tekstu atšifrēšanā. Senie rokrakstu laikraksti vācu, krievu, zviedru vai holandiešu valodās Rīgas arhīvā ir grūti saprotami un te būtu jāinvestē tulkojumu veicināšanā, lai mediju pētniekiem šo unikālo izdevumu analīzes sokas veiklāk un bez formāliem šķēršļiem.
Latviešu preses sākumi saskatāmi uz pirmo – vācu avīžu fundamenta. No Latviešu Avīžu iznākšanas 1822. gadā līdz Pēterburgas Avīzēm 1862.gadā “tā bija vācu prese latviešu valodā“, kurā valdīja vācu mācītāji un viņu viedoklis. Pēc Oto Nonāca domām šis “latviešu preses sākuma laikmets ir ļoti svarīgs“. Tā tiešām ir, jo nekā cita ko lasīt brīvlaistajiem latviešu cilvēkiem (1817.un 1818.) faktiski nebija ko piedāvāt. Diemžēl šie avīžu izdevumi bija vācu loģikas vadīti un „tikai daži ideālisti tīras cilvēcības vārdā pacēlās pāri tā laika uzskatu šaurībai un tautību un šķiru patmīlībai“. Domāju, ka līdzīga tendence mediju areālā novērojama arī šodien, kad ekonomiskā spiediena apstākļos, tikai daži ideālisti atļaujas attīstīt publicistiku populisma žurnālistikas vietā. Arī šodien, tieši tāpat kā toreiz – pirms 200 gadiem, vienīgi ideālisti- publicisti paceļas pāri ietekmes grupu patmīlībai un egoismam, ekonomiskā spiediena diktātam, kas pieprasa skandālu un populisma žurnālistiku literārās publicistikas vietā.
Mūsu mediju ainā šodien, protams, ir daudz vērtīga. Taču vairumā gadījumu tie ir raksti un raidījumi, filmas un interneta vēstījumi latviešu valodā, no kuriem tikai neliels skaits ir publicistikas līmenī. To var izskaidrot ar sistemātisku tabloidizācijas spiedienu uz mediju vidi, „revolver-žurnālistikas dominanci“ (tieksmi publicēt skandālus ar lielu metienu) un pētnieciskās žurnālistikas devalvēšanu „skandāl-atmaskojumu“ formātā. Liela vaina te jāuzņemas valstij par neatbilstošu un nepietiekošu valsts atbalsta finansējumu kvalitatīvajiem medijiem un slikti funkcionējošo sabiedrības un žurnālistu izglītošanu mediju jautājumos.
Kalnu pārstādīšana
„Būt beztiesības stāvokļa nomāktai, garīgā tumsā smokošai tautai par ceļa rādītāju, palīdzēt viņai celties augšup – tur vajag būt stiprai pārliecībai par darāmā darba svarīgumu, tur vajag būt ticībai, kas kalnu pārstāda“ – uzver autors un viņa nostādnei ir atskaņas arī šodien, jo masu medijiem demokrātiskajā sabiedrībā ir četri stratēģiskie uzdevumi – informēt, izglītot, audzināt un izklaidēt. Diemžēl vairums mūsu šodienas mediju Latvijā nodarbojas tikai ar informēšanu un izklaidēšanu, atstājot izglītošanu un sabiedrības audzināšanu novārtā. Tāpēc arī šodien, tieši tāpat kā pirms 200 gadiem, vairums žurnālistu ir „tikai amatnieki, kas pilda sava maizes tēva norādījumus“.
Taču mediju darbības joma ir daudz plašāka par korumpētu politiķu vai ierēdņu apkarošanu, jeb skandalozu atmaskojumu tiražēšanu. Joprojām mediji Latvijā turpina nenodarboties ar sekundārās socializācijas procesiem un nepievērš uzmanību jautājumiem, kas sabiedrībai ir svarīgi, bet vienlaikus nenodrošinās lielus metienus izdevumam un popularitāti autoriem. Pašlaik visi mediju autori vēlas būt populāri, kā kritēriju izvēloties interneta klikšķus un Facebook tirāžetos ciparus, neņemot vērā kādā situācijā tauta atrodas un kas tai ir būtiski svarīgi saprast un ko noskaidrot. Taču šis priekšnosacījums ir ļoti svarīgs. Proti – situācija, kurā tauta atrodas pašlaik. Kā arī izpratne par to, kas tautai vai sabiedrībai ir vissvarīgākais, nevis kāda tēma dod izdevumam visliekākos ciparus.
Pirmajiem latviešu būtiskajiem laikrakstiem, kas sāka iznākt latviešu valodā pirms 200 gadiem, arī bija jāievēro tieši situācija, kurā „tauta atradās tobrīd“. Bija jāsaprot, kas ir pats svarīgākais un pie viena „vajadzēja būt maksimāli vispusīgiem un tajā pašā reizē lasāmajai vielai: viegli saprotamai“.
Salīdzinoši veiksmīgi ar šo uzdevumu savulaik tika galā viens no pirmajiem latviešu laikrakstiem Latviešu Avīzes. Proti – ne tikai informēja un izklaidēja, bet arī nodarbojās ar arāju „prāta cilāšanu un labklāšanos“. Raksti bija tiem laikiem pietiekoši analītiski un fakti izpētīti („Kurzemes izteikšanās“) ar literārās publicistikas elementiem un literatūras izteiksmes līdzekļu izmantojumu („Kurzeme-Dieva zemīte“). Rezultātā Vatsonam izdevās ne tikai paziņot „ziņas no Dieva valstības, bet viņš mācīja izprast arī zemes lietas“. Vatsona sekotājs Panteniuss attīstīja satīru, vērsdams to pirmām kārtām pret vācu mācītājiem. „Mums šimbrīžam tas neģeld, ar to klanīšanos un rokas bučošanu!“ – autors konstatēja pirms 200 gadiem un šis atzinums nav zemē metams arī šodien. Interesanti, ka viņam jau toreiz likās svarīgs sieviešu stāvoklis sabiedrībā. „Puišus jūs mācāt, meitas paliek nemācītas. Māciet meitas, tad būs ir puiši labi mācīti. Kur būs mācīta māte, tur nepaaugs bērni par lopiem“. Šodienas Latvijas parlamenta partiju batālijas ap Stambulas konvencijas ratificēšanu liek konstatēt, ka „meitu stāvoklis Latvijā“ un “meitu tiesības“ joprojām nav pašsaprotams jautājums daudziem. Skolas tagad ir pieejamas, bet tiesības vēl joprojām – nav pieejamas.
Panteniuss gāza kalnus, jeb „tos pārstādīja“, jo „tas veids, kādā viņš raksturoja sava laikmeta ļaunās parādības, raksturoja lielu drosmi“. Viņu vajāja, izsmēja, izsūtīja uz Kauņu. Vācieši Panteniusu ienīda un vajāja sistemātiski. Rezultātā žurnālists gāja bojā 43 gadu vecumā un, īsi pirms nāves atzina, ka „taukiem jāpeld pa virsu un ūdenim jāpaliek apkašā“.
Pamazām radās priekšnosacījumi, lai vācu skribentu vietā avīzēs sāktu strādāt izglītotie latvieši. Taču šādu izdevumu izdevās nodibināt tikai ārpus Latvijas. Proti – Pēterburgā.
Savādā revolūcija
Pēterburgas Avīzes saistāmas ar dibinātāja Krišjāņa Valdemāra vārdu, kas bija sākumā ne tikai izdevējs, bet arī vienīgais šī izdevuma cenzors. “Pēterburgas Avīzes nozīmēja veselu revolūciju ne tikai latviešu avīžniecībā, bet arī latviešu sabiedriski politiskajā dzīvē vispār. Tā bija savāda revolūcija. Tā bija cilvēka tiesību deklarācija, ko sludināja šīs avīzes, jauna mācība latviešu apstākļos“. Galvenokārt nodarbojoties ar aizspriedumu likvidēšanu, izglītošanu un pasaules procesu izpratni. Pamazām (ne bez kaujām) „aizspriedumu vaļņi tika satricināti pašos pamatos, turpmākajiem avīžniekiem jau piekrita saplaisājušo mūru noārdīšanas un pats jaunbūves darbs“.
XIXgs. avīžnieku cīņa pret vāciešu virskundzību pamazām tika papildināta ar pretošanos „pret uzmācīgo rusifikāciju“. O.Rāviņa vadītās Pēterburgas Avīzes bija šīs cīņas centrā. Taču tās slēdza un kopš šī brīža “latviešu prese brīvu vārdu vairs nepazina, cenzūras apstākļi kļuva aizvien ļaunāki un gadu simteņu mijā tie kļuva pavisam neciešami“.
Bija jāpaiet gadiem, lai mēs atkal iegūtu brīvus medijus un profesionālu žurnālistiku, kas toreiz nebūt nebija viegls uzdevums. Brīdī, kad „latviešu prese pirmo reizi varēja sākt runāt brīvu vārdu Latvijā, dominējošais bija patriotisma motīvs: „ vienota tauta par neatkarīgu valsti“. Tagad mums ir brīva valsts un tauta, kas vairs nav gatava savai valstij tika dot savu lojalitāti un sirdsdegsmi, bet tiecas no tās arī saņemt to, kas tai šķiet nepieciešams: atbalstu, aizstāvību, kopības sajūtu, izglītību, piederību. Bez tam izrādās, ka tauta (kā tāda) nav monolīta vienība un sastāv no dažādām šķautnēm, kuras pieprasa iekļaušanu un savstarpējo izpratni.
Iespējams, ka ir pienācis laiks turpināt Krišjāņa Valdemāra iesākto savādo revolūciju mediju slejās un ēterā jaunā veidolā. Jaunā toņkārtā un modernākā interpretācijā.
„Bez cipariem“, ar kvalitāti visās izteiksmēs.
[1] Veinberga, S. (2018). Īss ieskats rokrakstu avīzēs kā Latvijas agrīnās periodikas aizmetņos 17. gadsimtā. Brief insight into handwritten newspapers as the onset of the early periodicals in Latvia in the 17th century. Sabiedrība un Kultūra. ISSN 14076918
