Māksla ir visur. Saulriets pie jūras ir kā glezna. Debesu vai mākoņu atspulgs peļķē ir kā fotogrāfija. Dzīve ir kā kino. Dienas ir kā īsas dokumentālās filmas, bet kopā ar bērniem tās ir kā multiplikācijas filmas. Dažreiz atskan mūzika, ja runā kāds mīļš cilvēks, bet citreiz skan parasts troksnis. Varbūt tā ir modernā mūzika, tikai es to nesaprotu. Tāpat kā moderno mākslu, kas arī ir visur: no ēkas sienas nolupusi fasāde vai sabrucis žogs, pie mājām izgāzta, bet nesakrauta malkas grēda vai pamestas un izdemolētas fabrikas. Tādu mākslu man nevajag.
Ikdienā savā darbā (esmu bārmenis) es no mākslas visbiežāk redzu tādu žanru kā karikatūras, pie tam 3D. Cilvēks iedzer, un viņš pārvēršas. Daži daudz runā un domā, ka tās ir ļoti gudras runas. It kā IQ pieaugtu, nevis samazinātos proporcionāli izdzertajam alkohola kvantumam.
Citi tieši pretēji – kļūst depresīvi un nerunā nemaz.
Citi pēkšņi zaudē visu kautrību un uzvedas kā klauni.
Bet vēl kādi vienkārši aizmieg.
3D karikatūras tomēr nav mans mīļākais žanrs, kaut gan es tās tik daudz redzu. Veseliem albumiem, milzīgiem sējumiem.
Laikam man nav humora izjūtas.
“Tilt” by Bernt Rostad is licensed under CC BY 2.0
