Intervija ar RISEBA audiovizuālās mākslas fakultātes dekānu Aigaru Ceplīti

Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks? Pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?

Aigars Ceplītis: Pretrunīgs un neviennozīmīgs. Kā daudziem, vientulības šoks, ieslēgtam četrās sienās, ar komandantstundu, pirmajā brīdī bija nepatīkams, jo sevišķi nespēja apmeklēt sporta zāli. It kā vingrinājumus var veikt svaiga dabā, bet My Fitness zālē „Matīss”, kur ir moderna aparatūra, ir iekārtas, ko grūti aizstāt dabā. Traucēja neiespējamība apmeklēt svētdienas krievu pirtis ar riktīgu pēršanos, kur arī sarunas ir amizantas. Tas viss bija psiholoģiski grūti. Visnepatīkamākais – nebija iespēja fiziski būt klāt audžumātei, kur bija pansionātā ar striktiem karantīnas nosacījumiem, kas turpinājās pat tad, kad bija jau atcelti ierobežojumi.

Kā tas ietekmējis radošo darbu?

A. C.: Varēju nopietnāk pievērsties disertācijai un veltīt vairāk laiku saviem cVR prototipiem, kā arī apgūt vairāk ambisoniskās skaņas dizaina un miksēšanas programmu apguvei un praksei.

Kādas smagas vai vieglas atziņas šis laiks devis?

A. C.: Ir lietas, ko attālinātais darba režīms nespēj izpildīt. Pirmajā brīdi nebija viegli pārorientēties jaunam formātam, bet, pēc noteikta laika perioda, būtiskāka atziņa ir, ka lielu daļu savā dzīvē es veltīju aktivitātēm, kas nav īsti darbs. Šeit es domāju nemitīgo rosību ar administratīviem pienākumiem, kurus, patiesi, daudz efektīgāk veikt Zoom platformā. Šobrīd es sliecos uz to, ka visiem administratīviem darbiem, izņemot stratēģiski svarīgākos, jābūt Zoom platformā. Tādējādi tiek ekonomēti energo un laika resursi, kurus lietderīgāk ziedot darbam ar studentiem. Covid-19 ir mainījis darba formātu administratīviem darbiem, manuprāt, uz labo pusi. Diemžēl, ja runā par negatīvām atziņām, pati pandēmija spilgtāk izgaismojusi nesakārtoto veselības aprūpi un PSRS stila izšķērdību valstī ar augošo nomenklatūras šķiru. Sāpīgi bija vērot valdības un VID nevēlēšanos nedot dīkstāves pabalstus uzņēmumiem vai indivīdiem, kam nav nomaksāti visi nodokļi; pat mācītājs pie mirstošā slimnieka gultas nelasa lekciju. Šī valdības attieksme pandēmijas zenītā ir milzīga ģeopolitiska kļūda, kā sekas es varu tikai nojaust.

Kā šis laiks ietekmējis darbu ar studentiem?

A. C.: Atkal, pretrunīgi un neviennozīmīgi. Cilvēks savā būtībā ir sociāla būtne, un īsti nav radīts būt izolācijā; to arī pierāda neskaitāmi klīniski pētījumi par paliekošiem psiholoģiskiem bojājumiem cietumniekiem, kas pavada ilgu laiku solitārā izolatorā. Šīs spējas komunicēt ir bojātas; es neesmu ārsts, bet redzu (novērojumos) starpību studentu savstarpējā komunikācijā; pirms un pēc pandēmijas ir atšķirības. Negatīvie efekti – šaubas, neuzticēšanās, agresija, letarģija, kaut slēpti, ir tomēr pamanāmi. Tāpēc mēs fakultātē veicam rūpīgu pārskatu, kurus priekšmetus var un nevar mācīt Zoom platformā, un cenšamies maksimāli strādāt klātienē ar studentiem.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?

A. C.: Beidzot kārtīgāk sakārtot disertācijas sadaļas un uzlabot savu lekciju saturu.

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

A. C.: Diemžēl bija jāupurē lekcijas, ka biju plānojis lasīt ārzemju universitātēs. Audiovizuālais profils nav pats tas labākais Zoom platformai.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

A. C.: Jā, noteikti, pat saglabājot hibrīdapmācības formātu, kur daļa lekciju ir Zoom-ā, izmaiņas ir pozitīvas, tiek efektīgāk izmantoti resursi un laiks.

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?

A. C.: Ukrainas karš neatstāj nevienu vienaldzīgu, jo sevišķi tos, kas dzīvo pierobežas rajonā. Es to personīgi uztveru sāpīgi, jo man tas ir turpinājums totalitārisma tendencēm, ko arvien biežāk redzu demokrātiskās sabiedrībās. Šeit es mazāk domāju pārvietošanas brīvību, cik runas un domas brīvības ierobežošanu. Man, kas piedzīvoja Latvijas PSR laikus, ir momenti, kad arvien vairāk sāk likties, mēs atgriežamies pagātnē: ir nemitīgs kara un psiholoģiskā kara stāvoklis un ir tikai viens pareizs viedoklis, pie kā Latvijas sabiedrību cenšas piespiest turēties. Pūļa mentalitāte ir “plat du jour”.

Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

A. C.: Tas jau ir ietekmējis. Cilvēki runā par upuriem ārpus Latvijas, bet citreiz nerunā par tiem, kas ir šeit. Viens upuris, kas jau ir skaidri redzams, tā ir Latvijas žurnālistika. Ar atsevišķiem izņēmumiem, ja salīdzina ar to pašu ASV, kur joprojām ir pluralitāte publiskajā diskursā, viedokļu daudzveidība, kvalitatīva analītika, un informācija mazāk sagrozīta un skandaloza, mēs esam situācijā, ka cilvēki pavada, smeļoties zināšanas vai nu ārzemju mediju telpā vai sociālajos tīklos. Pēdējais ir būtisks. Manā skatījumā, tas ir kvalitātes satura trūkums, ko vēl vairāk akcentē diezgan vulgārs psiholoģiskā kara tehnisko paņēmienu pielietojums, ko brīžam var norakstīt kā patētisku (“pathetic”), lētu “copy-and-paste” izsviedi. Līdz ar to, mēs varam kritizēt latviešus, kas vairs neskatās Latvijas televīziju vai nelasa Dienu, bet mēs godīgi neiedziļināmies, kāpēc tas tā ir, un kāpēc minēto mediju saturs ir intelektuāli nebaudāms. Man angļu valoda ir tehniski otrā dzimtā valoda, un Ukrainas karš man ir piespiedis vairāk pavadīt laiku anglosakšu audioakustiskajā vidē.

Kā šis viss ietekmēs darbu?

A. C.: Ir devis jaunas atziņas un jaunu vīziju, kā palīdzēt attīstīt kvalitatīvu žurnālistiku Latvijā, lai cilvēki vairāk smeļas informāciju no vietējiem avotiem.

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

A. C.: Man ir grūti runāt par citiem, es cenšos nest atbildību par sevi.

Kas notiks tālāk?

A. C.: Ļoti labs jautājums! Perfekts! To vajadzētu katram latvietim jautāt sev katru rītu. Kādā konferencē viens ASV profesors man reiz izmeta frāzi: “You, Latvians, are stuck in the past.”. Amerikāņiem ir cita problēma, tie reti reflektē pagātni, dzīvo tikai nākotnei; tas arī varbūt daļēji iemesls tam, kāpēc ASV nekad īsti neanalizē savus pagātnes karus, kļūdas, ir mūžīgā kara stāvoklī ar kādu citu valsti, non-stopā. Turpat šis binārais pozitīvisms ir vērtīgs: amerikāņi ir ļoti dinamiska un enerģiska nācija, cenšas būvēt kaut ko jaunu. Turpretim, Latvijā ir ekonomiskā un sociālā stagnācija, Šim profesoram ir taisnība, ja mēs gribam saglabāt savu valstiskumu, mums jābeidz vainot savu pagātni un pārējos, un beidzot kā pieaugušiem cilvēkiem, jāuzņemas atbildība. Singapūrā 1961. gadā bija 1,7 miljoni iedzīvotāju, totālā nabadzība, vēl sliktāk nekā Latvijā 1991. gadā ar 2,6 miljoniem iedzīvotāju. Kur Singapūra ir savu 30 gadu attīstībā un kur Latvija? Mēs esam atbildīgi par to, vai Latvija pastāvēs. Ja mēs turpināsim vainot savu pagātni, mūsu valsts nepastāvēs. Ja mēs būsim dinamiski kā amerikāņi, racionāli kā singapūrieši, un sociāli atbildīgi, kā norvēģi, tad mums ir cerība.