Beidzot viss kurss beidzot satiekamies, jo paredzēta pastaiga pa Liepāju veidojot foto reportāžu. No rīta noskan modinātāja zvans, pulkstenis jau 7:00. Ar draudzeni uztaisām rīta kafiju, parunājām cik mēs abas slikti jūtamies un ejam tomēr uz universitāti. Rīts ir drūms. Taču jūtams Liepājas vējš. Šādu Liepāju atceros katru gadu. Klausoties austiņās mūziku pēkšņi attopos pie universitātes durvīm. Parādu savu sertifikāta kodu un dodos uz pirmo lekciju “Ilgtspējīga attīstība”.
Tradīciju ievērojot, pēc lekcijas abas ar Ievu dodamies paēst un tad jau ejam pie universitātes ieejas pastāvēt, kur beidzot satieku visas savas kursa biedrenes. Ar pasniedzēju pārrunājam šodien pastaigas mērķi un uzdevumus. Paliek siltāks. Tam jau seko došanās uz pirmo apskates objektu. Pamazām visas esam ir sadalījušās pa maziem bariņiem. Sajūta tāda kā agrāk sākumskolā, kad ar klasi braucām uz ekskursijām. Visi dodas vienā virzienā un tas ir aizraujoši.
Art Hotel Roma – no ārpuses liekas, kā parasta Liepājas ēka, bet ieejot iekšā, manas domas uzreiz mainās. Vestibils pārsteidza ar dizainu. Iekšēji biju satraukumu pilna, jo nevarēju sagaidīt cik gaumīgi viss būs. Bija pārliecība, ka iekštelpas būs lieliski dekorētas. Viesnīcas trepes pārsteidza pirmās. Tās jau pašas par sevi ir kā mākslas darbs ar savu krāsaino paklāju. Istabiņu gaiteņi smaržīgi un gleznās rotāti. Sajūta, it kā esmu mākslas muzejā. Katrā stāvā ir izliktas sava stila gleznas. Vērojām tās. Ejot pa gaiteni, pat piemirsu, ka atrodos viesnīcā. Tas bija labi. Mūsu pirmais objekts ar šo izveikts.
Nākamā pietura Liepājas tirgus! Atgādina Jelgavas tirgu, tikai nedaudz lielāks. Ieejot tirgū uzreiz dodos pie savām mīļajām puķēm. Mazliet jūtos vīlusies, jo redzu tur tikai bēru vainagus. Nav neatkarīgu ziedu šeit Liepājā. Pēc tam satieku Justīni un Ievu un dodamies pie dārzeņu zonas. Staigājot starp galdiem, var pamanīt, kuri ir uzpircēji un kuriem pieder pašiem savas lauksaimniecības. Ir jau pēcpusdiena, kas nozīmē, ka organisms vēlas kafiju, tādēļ meklēju tuvāko kafijas automātu, kurā varu nopirkt savu latti. Metam monētas un ķeram glāzītes. Izdodas!
Apstājamies pie vienas no Liepājas baznīcām. Stāvot tai blakus jūtos maziņa. Ēka ir tik milzīga. Jocīgi, bet uzreiz ir jūtams tāds miers sevī. Ejam tālāk.
Ejot pa Liepājas šaurajām ieliņām, var redzēt, ka beidzot sāk sākties rudens. Pirmās rudens lapas jau nokritušas uz trotuāra. Apstājamies pie vecas ēkas, kas tiek renovēta. Pirmā doma – kas šeit var būt tik smuks pie daudzdzīvokļa mājas? Ieejot kāpņutelpā manas domas uzreiz mainās. Koridorā ir veco laiku zīmējumi, pat griesti ir kā sens mākslas darbs. Diemžēl tās būtu jāatjauno. Pagaidām tas nav izdarīts! Cik žēl!
Pasniedzēja aizved mūs pagalmu, kur sajūta ir tāda, ka tu vairāk neesi pilsētā! Ēka ir renovēta, bet saglabājot vēsturisko izskatu, uzreiz acīs iekrīt ritenis, kurš ir pārkrāsots un izveidots kā puķu statīvs. Šajā pagalmā sajūtos tā, it ka būtu atgriezusies atpakaļ savās mājas. Mājīgi, gaumīgi un omulīgi. Pašā centrā, Palmu ielā. Nespēju noticēt, ka esam pašā Liepājas centrā!
Pēdējā „meža zemenīšu vieta” ir Liepājas gājēju iela. Apstājamies pie ēkas, kur agrāk tika slēpti cilvēki no izvešanas. Diskusijās laikā pasniedzēja pajautā jautājumu, kurš, joprojām ir palicis prātā: “Pie kura no draugiem tu bēgtu, lai varētu paslēpties, ka situācija būtu tāda kā toreiz? Vai jums ir šādi uzticami draugi? Kaimiņi?” Tajā brīdī visi apklust. Domā. Ko darītu es? Tādā brīdī? Nonācu pie secinājuma, ka brauktu slēpties pie savas mammas. Nevienam citam neuzticētos. Tikai viņai.
„Meža zemenīšu vieta” ir svarīga lieta, – teica pasniedzēja. Ticu ka katram tāda ir. Tikai to katram pašam sev jāapzinās. Sāku ar to nodarboties. Sāk izdoties.
Steve Haslam fotogrāfija “Market in Liepāja” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
