ābols

Neviens nav vienāds likuma priekšā jeb tā satrūd septembra auglis

Latvija Literārā publicistika Sleja

Vienas personas viedoklis attiecībā pret demokrātiskas valsts dogmām. Vienlaikus atklāti un noslēpumaini. Tas ir absolūts zaudējums Latvijas tautai. Domājoša, garā stipra, labklājīga tauta nav pasargāta no turpmākās stagnējošās nākamības. Īpaši uzsverot vidusšķiras pārstāvjus. Mēs nezinām, vai viņi šorīt brokastoja. Varbūt mums pār to nav teikšanas, tomēr caurspīdīgā realitāte vairs neslēpjas aiz trejdeviņām atslēgām.

Rupji padzītā, sirmā kundze, kura pie lielveikala Imantā tirgoja ābolus, un ienākošais dienas budžets, pieņemsim, ir nepilni desmiti eiro, izplēn nebūtībā. Tirgošanās bez saskaņošanas nav pieļaujama. Kuru no valsts iestādēm satrauc šīs kundzes liktenis? Kuru no policijas darbiniekiem interesē humānisms? Jā, arī viņi pilda sava darba pienākumus, taču ko konkrēti viņi zaudētu, ja kundze nopelnītu vēl dažus eiro? Kaut nieka piecdesmit eiro centus, lai iegādātos sev vakariņas. Darbu, algu, saņemtu nosodošus vārdus no priekšniecības? Šaubos. Ir situācijas, kurās tiesības lemt pār otra brīvību pārvēršas par ilgstošu, sāpīgu pārdomu motīvu.

Ugālē, 2002. gada 14. augustā tika noslepkavota mana vecmamma, kura nevēlējās atdot savu naudu aizdomīgam tipam. Pēc nepilniem trim mēnešiem tika nogalināts kāds vīrs, kurš atteicās iedot cigareti. Kurzemes apgabaltiesa piesprieda slepkavam mūža ieslodzījumu, taču šis lēmums tika pārstrīdēts. Burvīgi. Paldies par salauztām sirdīm. Pirms 2 gadiem, izbaudījis 15 gadu cietumsodu, slepkava ir brīvībā. Cik loģiski domājoša ir tiesu sistēma? Atklājiet kāda viedā domu, kāpēc tik aprobežota ir likumsargu solījumu došana – strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas. Tā ir absolūta bezatbildība. Sirma kundze, kura nevienam ļaunu nedarot, tirgo pāris maisiņus ar dzidriem āboliem, ir padzenama. Kā viņa izdzīvos rītdienu ar, domājams, minimālo pensiju, kas samazināta vēl trīs reizes. Policisti tur dzelžainu sejas izteiksmi, lepni dodas tālāk. Tiesā niecīgus pārkāpumus. Taču situācijās, kurās tūlītēji jāreaģē, bez emocijām un atlaidēm, pēc pāris gadiem ļauj vaļu slepkavam, kurš izbauda savu bezrūpīgo dzīvesveidu brīvā Latvijā. Cik tālu iet cilvēks, kam pieder visatļautība. Attiecīgās iestādes klusi reaģē uz nopietnām, garīgi un fiziski spēcīgām situācijām, bet piemājas ,,topiņā” pusaugu zēna nozagtā šokolādes tāfelīte, ir nepārprotami smags noziegums. Varbūt tajā slēpjas virspusīgs mērķtiecīgums – ja nepilngadīgie sāk ar mazumiņu pārkāpt likumus, kas var paredzēt turpmākās darbības, ja nesaņems sodu vismaz viņa vecāki. Tā ir aplama domāšana. Mēs nepārzinām katra indivīda iekšējo psiholoģiju un nezinām, kādos apstākļos dzīvo citi. Mēs katrs lieliski iedzīvojamies savā burbulī un melns uz balta likumā rakstītais ir zemē metamas nejēdzības. Mieles, no kurām jāatbrīvojas. Tas nav aktuāli. Pasaule sākusi griezties pretēji mūsu ierastajam ritmam. Vispirms skatīties lokālās problēmsituācijas, tad lūkoties pāri robežām. Neatbalstot un nesargājot savus līdzcilvēkus, savu tautu, pasaule aiz četrām debespusēm ir otršķirīga. Mainīt sistēmu, mainīt skatījumu. Ļaut kundzei nopelnīt maizei. Par labiem vārdiem un patiesu ,,paldies”, viņa atbildēs ar prieka dzirksti acīs. Viņai būs laiks sirsnīgi aprunāties ar svešinieku, kurš piestās un pavaicās: ,,Kā jums šodien klājas?”

Tādas vērtības kā ētika, empātija ir svešvārdi. Ja kāds to pietiekami labi spēj iztulkot, lielākoties tā tiek uztverta kā metafora. Reti iededzamies par intīmām un sabiedrībā aktuālām tēmām. Ir tikai pieticīga māšana ar galvu, bez domāšanas, iedziļināšanās. Visbiežākais neproduktīvais arguments ir: ,,bet mēs neko nevarēsim ietekmēt”. Ir pamats bailēm, ka nevarēsim ietekmēt gan, ja tā uzskatīs visi.

Neviens nav vienāds likuma priekšā. Neviens. Ja zaļais latvju bāleliņš, ieķēris drusku dziras, vada automašīnu un iekļūst satiksmes negadījumā, sodam jābūt tūliņ. Bez liekas domāšanas. Ja tādu rīcību veic policists, tad viņš tiek attaisnots. Kādā sabiedrībā mēs dzīvojam? Visas noziedzīgās, nelegālās rīcības ir sodāmas, attiecīgi skatot to smagumu. Vai ir vēl kas smagāks par to, ka mūsu valsts uzbūvētā sistēma nespēj adekvāti, kritiski, loģiski domāt? Kas notiktu, ja sirmā kundze pie lielveikala vēl tikai stundu tirgotu ābolus? Pieņemsim, labi, nedrīkst. Pieņemsim, ka kundzei pensija ir zem 200 eiro mēnesī. Viņa dzīvo viena. Bērni, mazbērni ārzemēs. Tiekas reti. Lai dzīvotu Rīgā, kundzei vajadzētu ābolus tirgot vēl pie trim veikaliem vienlaicīgi. Šis nav unikāls gadījums un pensionāru ar līdzīgu situāciju, ticu, ir vismaz puse Latvijas. Pie katra no Rīgas lielveikaliem vajadzētu būt šiem cilvēkiem? Smuki rindiņā sasēsties uz puspuvušiem koka beņķīšiem un cerēt. Tā būtu normāli? Nauda maina, gremdē un ceļ pasauli. Ietekmē to, palīdz, ievaino un ved pretim apātijai. Zūd jūtas.

Ļaudis izliekas nedzirdam cita likstas un sāpes. Ērtāk ir izvairīties. Nebūt tai krustojumā, pirms kura noteikti kritīšu, bet bars neaudzinātu zviedzēju skries man pāri. Nē. Tik un tā nedomāju, ka taisnības cīnītājs zaudē. Egoistisko ciniķu spārni reiz lūzīs. Tas būs sākums tautas pašapziņas modināšanai.

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.