Pagājis nedaudz vairāk par gadu, kopš latviešu vēlētājs izvēlējās smukākos un dižākos valsts ratu vilcējus – tautas pārstāvjus Saeimai. Visādu profesiju ļaudis. To starpā bija ne tikai vairāki pieredzējuši politiķi, bet arī vesela rinda cilvēku ar nelielu (vai pat nekādu!) pieredzi politikā. Daži gan mēģināja kaut ko ierunāties par pieredzes nepieciešamību, par profesionalitātes un izglītības noderīgumu cilvēkiem, kuri uzņemas atbildīgo valsts vadīšanas darbu. To skaitā bija arī šo rindiņu autore, paužot savu satraukumu vairākās publikācijās. Bet vai tad kārtīgs latviešu vēlētājs lūkojas pēc tādām „mazsvarīgām” lietām? Ja acu priekšā ir gana smuki, uz skatuves iznesīgi un skaisti solīt protoši kandidāti? Nē taču! Politikā iet var katrs, cik tur tā darba?! Tieši tāpat ir arī mediju un vairākās citās jomās, kurās lielu vērību profesionalitātei pie mums neviens joprojām nepievērš. Varbūt vienīgi veselības aprūpē tā kā gribētos gan dakterus ar ārsta diplomu. Drošības labad. Lai gan arī tur dažs labs rauga iztikt ar dziednieku, astrālo ķermeņu un čakru „speciālistu” un žurnāla „Ko ārsti Tev nestāsta” palīdzību.
Kas noticis?
Nesen – 2018. gada oktobrī vēlētājs iejūdza valsts vadīšanas ratos pēc sava prāta labākos kandidātus. Ar mērķi – uzticēt viņiem šo darbu uz nākamajiem četriem gadiem. Kas tad nu? Pagājis tikai gads un atskan skaļš „prrrrr” un tiek pievilkti groži. Esot jāmaina pajūgs. Esošais vairs nekur nederot, jo dodot populistiskus solījumus.
Kā tad tā? Esmu nesaprašanā! Vai tad šo solījumu dēļ viņgad netika izvēlēts pašreizējais Saeimas sastāvs? Tauta taču vēlējās jaunus un daudzsološus spēkus. Tad arī dabūja jaunus un daudzsološus spēkus! Tagad gandrīz puse no Saeimā pārstāvētajām partijām ar 45 deputātiem parlamentā ir ievēlēta pirmo reizi. No 100 Saeimas deputātiem veseli 66 pirmo reizi sēž deputāta krēslā. Arī Ministru kabinetā lielākā puse ministru (7 no 13) šajā amatā atrodas pirmo reizi. Ko tagad būtu jāmaina? Jāmeklē vēl kaismīgāki solītāji – kuri piedāvā 500 eiro vietā jau 1000 eiro lielu minimālo algu? Vajadzīgi vēl lielāki politikas diletanti, jo esošais Saeimas sastāvs nav spējis pilnīgi visu valstī salaist dēlī? Ir cerības, ka jaunievēlētā Saeima pozitīvā ziņā kvalitatīvi atšķirsies no esošās? Jebšu tas tagad mūsu nācijai būs jauns vaļasprieks – pamīšus ar kūlas dedzināšanu rīkot Saeimas vēlēšanas katru gadu vai pat pusgadu? Itāļi tā dara un viņiem nekas? Mēs arī gribam!
Gribētos saprast, vai tiem, kuri aktīvi aicina atlaist Saeimu, ir kāds reālas rīcības plāns? Ko viņi piedāvā darīt tālāk? Par ko balsot jaunajās vēlēšanās? Vai ir radies kāds jauns, cerīgs politisks spēks, kurš ir gatavs uznācienam un spējīgs konkurēt ar ZZS un Saskaņu? Pagaidām vienīgi paša pasludinātais „Tautas Advokāts” Aldis Gobzems kaismīgi „kārpa zemi” un rāda gatavību doties iekarot varu valsts likumdevējā. Pieļauju, ka viņam (vai drīzāk viņa mentoriem) ir padomā kāda jauna partija, ar kuru triumfāli iejāt Saeimā. Diemžēl vienīgais zirgs, kuru spētu apseglot Gobzema kungs, ir Trojas zirgs. Kuri būs tie, kas, kā sengrieķu teikā slēpjoties tā vēderā, iesoļos Saeimā – to varam tikai nojaust.
Kam ir izdevīgas jaunas Saeimas vēlēšanas
Kam būtu izdevīgi, lai šī Saeima tiktu atlaista un pēc iespējas ātrāk notiktu jaunas vēlēšanas? Lai to saprastu, ir derīgi palūkoties vispirms uz to, kas ir šie personāži, kuri aicina atlaist esošo Saeimu.
#AtlajstSajmu starpā ir dažādas savādas personības, kuras „pārstāv” dīvaini interneta veidojumi. Piemēram, ar bēdīgi slaveno Edvīnu Puķi saistītās lapas, Alda Gobzema atbalsta grupas, vairākas lapas, kuras pieprasa minimālo algu Latvijā 1000 eiro apmērā. Kāpēc tieši 1000 un nevis 1247 vai 1583 eiro? Jo precīzi aprēķini norāda tieši uz 1000 eiro kā ekonomiski pamatotāko minimālās algas apjomu? Saprotams, ka šajā Saeimas atlaidēju „jautrajā kompānijā” nedrīkst pietrūkt nedz Centra partijas, nedz Tautas Varoņa (kā rakstīts viņa profilā) Valentīna Jeremejeva, nedz citu kolorītu personāžu, ar kuriem var iepazīties jau minētajā Google dokumentā.
Tagad der apdomāt, kuri politiskie spēki varētu iegūt konkrētu labumu no šādām ārkārtas vēlēšanām. Skaidrs, ka koalīcijas partijas tās nav, jo viņas jau atrodas pie varas. Turklāt vismaz daļai no tām, jaunas vēlēšanas ir pārāk riskantas. Tātad Latvijas parlamenta atlaidēji jāmeklē tajos politiskajos spēkos, kuri pēdējo vēlēšanu rezultātā no varas tika atbīdīti. Nostumti nost.
Kā pirmie prātā nāk ZZS, kuru tradicionāli saista ar oligarhu ietekmi. Vai nešķiet ticams pieņēmums, ka vairāki Latvijas bagātākie cilvēki būtu ieinteresēti atgūt savu (visai lielo) ietekmi uz politiskajiem procesiem valstī? Kopš pie varas atrodas Krišjāņa Kariņa valdība, kurā ZZS nav pārstāvēta, viņiem biznesā nesokas tik raiti kā agrāk. Vai tad ir tik neticami, ka zēniem tas ne pārāk iet pie sirds un viņi vēlētos šo situāciju mainīt, atgriezties pie varas? Jāatgādina arī fakts, ka tāds Aivars Lembergs jau reizi nonāca uz apsūdzēto sola, lietā, kuras viens no ierosinātājiem bija toreizējais ekonomikas ministrs K. Kariņš. Šajā tiesvedībā gan A. Lembergs uzvarēja, bet kungs, cik zināms, nevarētu sūdzēties par sliktu atmiņu, tieši otrādi – drīzāk ir ļaunatminīgs nekā aizmārša. Ja tagad izdotos K. Kariņu gāzt no premjerministra krēsla? Vai tas, Lembergaprāt, nebūt skaisti?
Kā nākamo ir jāmin partiju „Saskaņa”, kura jau sen sūdzas, ka esot uzvarējusi vēlēšanās, bet pie varas kā netiekot, tā netiekot. Tiesa – apmēram 20 % vēlētāju atbalsts vēl nekvalificējas kā uzvara vēlēšanās, bet tas netraucē „saskaņiešiem” regulāri sūdzēties par šo, viņuprāt, „netaisnību”. Jaunās vēlēšanas varētu radīt pavisam citu, „Saskaņai” labvēlīgāku situāciju. Jau šobrīd viņi Saeimā balso sava veida koalīcijā kopā ar ZZS un „gobzemiešiem”. Ja nu paveicas, un priekšlaicīgajās vēlēšanās šī savdabīgā koalīcija iegūtu vairākumu? Tā būtu izcila iespēja „Saskaņai” beidzot pārņemt likumdevēja varu Latvijā! Nav izslēgts, ka Saeimā iekļūs arī Tatjanas Arkadjevnas „Latvijas Krievu savienība” un ar savām balsīm palīdzēs šajā „svētajā” darbā. Starp citu, „Saskaņas” deputāts Nikolajs Nikolajevičs Kabanovs publiski skaidri un konkrēti runā, ka tieši šāds ir Saeimas atlaidēju plāns – ka „Saskaņa” un Gobzems varot iegūt 35 balsis, un arī ZZS saņemšot vairāk deputātu mandātu. Tad šīs trīs partijas arī varētu veidot valdību.
Neesmu pārliecināta, ka vēlētāji patiešām apzinās šīs situācijas iespējamās sekas. Īpaši to aspektu, ka pēc ārkārtas vēlēšanām var izveidoties koalīcija, kas zibenīgi atcels gan skolu pāreju uz latviešu mācību valodu, gan partiju finansēšanas likumu (to nekritiski atbalstītu arī liela daļa latviešu elektorāta, kas nesaprot, kāpēc šāds finansējums ir vajadzīgs).
Kāpēc lai šī koalīcija to nedarītu? Tieši „Saskaņai”, LKS, ZZS un visdrīzāk arī A. Gobzemam vismazāk ir jālauza galva par politiskajam darbam nepieciešamajām finansēm. Sakārtota partiju finansēšana ir nepieciešama tām partijām, kuras vēlas strādāt godīgi. Caurskatāmi demonstrēt savus izdevumus un ienākumus. Nevis būt visu laiku atkarīgām no slēpjamu sponsoru naudas.
Kā jau minēju, nozīmīga daļa sabiedrības uz partiju finansēšanu no budžeta reaģē kā Pavlova suns uz kairinājumu. Kā tad tā! Kāpēc dosim naudu partijām no budžeta? Nekad! Tomēr nedrīkst aizmirst, ka nav arī maz to cilvēku, kuri prot loģiski domāt un rēķināt. Jo saprot, ka „kāds” taču partijas finansē un ne vienmēr šis „kāds” un viņa mērķi ir redzami un publiski zināmi. Vai sabiedrībai nav izdevīgāk piešķirt dažus miljonus no budžeta godīgam, caurskatāmam partiju finansējumam? Tas izmaksā mums daudz lētāk nekā samierināšanās ar to, ka partijas ir spiestas naudu meklēt pie sponsoriem un tikušas pie varas apkalpot to intereses. Nevarētu teikt, ka likums esošajā redakcijā mani sajūsminātu, tomēr tas ir solis pareizajā virzienā. Jācer, ka kaut kad nākotnē likums tiks vēl „pieslīpēts” un uzlabos demokrātiju un atvērtību.
Manuprāt, šie: ZZS, LKS un „Saskaņa” – būtu galvenie ieguvēji no jaunajām vēlēšanām. Protams, Saeimas atlaišana kā mehānisms ir paredzēta likumdošanā un vēlētājiem ir tiesības to izmantot. Vēlētājiem tāpat kā runas vīriem, kā to teica „Mērnieku laiku” Kaspars, ir spēks rokā: ko tie nospriež, tas paliek. Var jau demokrātiski nobalsot par visu, arī par šādu lēmumu un iespēju šiem varas tīkotājiem iesēsties likumdevēja krēslā tagad. Lai arī Saeimas atcelšana ir likumīgs līdzeklis, tomēr tas ir domāts ārkārtas situācijai, kuras šobrīd gluži vienkārši nav. Nez vai par ārkārtas situāciju ir jāuzskata vēlētāju sašutums par to, ka viņu ievēlētie diletanti, populisti un fanātiķi patiešām izrādījās diletanti, populisti un fanātiķi. Būtu pareizi, ja krēslu tīkotāji pavisam demokrātiski gaidītu nākamās vēlēšanas 2022. gadā, nevis ar negodīgiem paņēmieniem šūpotu laivu šodien.
Ticība var kalnus gāzt
Lai nesabojātu savu reputāciju dažs labs politiķis vai arī politiska organizācija nemaz nevēlas atklāti parādīt, ka viņi ir ieinteresēti Saeimas atlaišanā. Lai nokaitētu situāciju, noder dažādi cilvēciņi, kuri patiešām tic blēņām un pasakām. Arī šobrīd netrūkst tādu, kuri tic Lielajam Balsošanas Brīnumam. Viņuprāt, pietiek tikai nobalsot un tad viss notiksies! Proti, Saeima nobalsos un uzreiz, pati no sevis uzradīsies nauda medicīnai un visam pārējam. Laikam jau pat saule sāktu rietēt Austrumos, vai ziemā temperatūra nenolaistos zem 15 grādiem, ja vien Saeima par to nobalsotu. Tomēr nejaukā Saeima ne sitama nebalso par visām iegribētajām un skaistajām lietām! Ko tad kārtīgs latvietis lai dara? Atliek tikai viens – „Atlajst Sajmu!”
Atgādinu vēlreiz, ka nebūt neuzskatu nedz šīs Saeimas, nedz valdības sastāvu, nedz viņu darbību par ideālu vai slavējamu. Varētu vēlēties, lai daudz kas notiktu labāk. Iespējams, ka arī naudas sadalē varētu kaut ko izdarīt labāk, un ir pilnīgi leģitīmi un demokrātiski atsevišķām grupām, kā, piemēram, ārstiem, streikot un demonstrēt savu interešu aizstāvībai. Taču par kopējo situāciju valstī mana pārliecība ir sekojoša:
- Šī valdība ir labākā, ko bija iespējams iegūt un izveidot ar pašreizējo Saeimas sastāvu;
- Šobrīd nav neviena politiskā spēka, kurš vēlēšanās būtu spējīgs pārņemt varu un izkonkurēt ZZS un Saskaņu;
- Valstī nav nekāda ārkārtas stāvokļa, kas pieprasītu zibenīgas pārmaiņas. Tāpēc nav iemesla neļaut tikai gadu pie varas esošajām, demokrātiski un tiesiski ievēlētajām Saeimai un valdībai nostrādāt tām paredzēto laiku.
Pēc trīs gadiem lūdzu! Tad būs jaunas vēlēšanas, jauni solījumi un jauna iespēja kandidēt jebkuram, kurš uzskata, ka spēj pārvaldīt šo valsti labāk nekā tie, kuri to dara šodien. Tāpēc aicinu – gaidiet savu uznācienu, kungi!
