Baltā, piena un melnā šokolāde. Šāds un tāds pildījums. Ar lazdu, mandeļu vai Indijas riekstiem. Varbūt ar žāvētiem augļiem? Rozīnēm! Melnajām plūmēm. Varbūt gribi ar skābajiem ķiršiem? Vai tomēr karameli? Sāļo karameli. Ar un bez porām jeb burbulīšiem. Piena un baltās šokolādes apvienojums vienā tāfelītē. 75%, 65% un 50% kakao saturs. Biezāku vai plānāku tāfelīti? Nu.. tādu, ka grūti nolauzt gabaliņu vai tādu, kas kriukšķ pie mazākā pieskāriena? Varbūt vidēja biezuma, bet pavisam maza formāta, lai vari ielikt somas kabatā un ir ko panašķēt, kad uznāk luste? Ja Tev aizvien šī liekas pārlieku maza izvēle, ir taču arī nestandarta krāsu šokolādes – rozā, sarkanas un arī formas – rozes zieds, āmurs… Kādas tik gribi! Gluži kā cilvēki. Dažādi. Ne tikai iekšēji, bet arī ārēji. Tikai tos mēs, nez kāpēc, tik viegli nepieņemam. Nepieņemam, ka ir dažādas ādas krāsas cilvēki, ka ir dažnedažādas rases apvienojumi, ka iekšējā pasaule katram atšķiras, ka pastāv dažādi viedokļi un pārliecības, ka ir dažādu orientāciju cilvēki. Šķirojam – šis labs, tas nē. Šo vispār pa gabalu turēt… Neskatīties virsū un citiem arī ieteikt to nedarīt… Gluži kā par šokolādes batoniņiem lielveikalu plauktos. Vai nav absurds?
Reizēm gadās sastapties ar šokolādi, kurā iemaisījies mazliet pabojājies lazdu rieksts un to mēs pamanām tikai tad, kad gabaliņš jau ir kāri pārcirsts uz zobiem. Ko mēs tad darām? Izkošļājam līdz galam, norijam, varbūt arī izspļaujam, un turpinām ēst, jo visa šokolādes tāfelīte jau tāpēc nav bojāta. To mēs saprotam. Bet vai tad katrā no mums nav kāds melnumiņš, kas citam varbūt neliekas tik kārdinošs? Un arī to mēs uzzinām tikai tad, kad iepazīstam cilvēku. Ja garšo šokolāde, tad tak pievērsi acis uz to vienu, ne tik gardo riekstu uz visas tāfelītes fona. Kāpēc cilvēkus tik viegli nevar pieņemt ar visiem viņu untumiem un atšķirībām? Kādēļ raugāmies uz ārējo izskatu, it kā tas pateiktu priekšā kāds ir cilvēks un nemaz neiedziļināmies viņa iekšējā pasaulē, necenšamies iepazīt? Kāpēc raugāmies no kurienes viņš nāk un kādu amatu ieņem un pieveram acis, ja iekšējā pasaulē viņš ir kā sūdu muša, kas nolaižas uz tikko atvērtu Tavas mīļākās šokolādes tāfelīti? Arī rūpnīcas izbrāķēta šokolāde ir izcili garda. “Ak vai! Tā taču ir ar defektiem!.., neglīta!..”, kāds sauks. Tomēr atcerēsimies, ka galvenais ir, lai tā sniedz baudījumu un patīkamas sajūtas tiem, kas to ir nobaudījuši un iepazinuši.
Galu galā jau katram pašam jāpieņem savs lēmums. Tāpat kā ar šokolādēm. Citam garšo tumšā šokolāde ar mandelēm un žāvētiem ķiršiem. Cits uz to pat nepaskatīsies. Cits apslāpēs siekalu straumi sev mutē, jo draugs reiz teica: “Nepērc, nav vērts!”, pat ja iekšējā balss sauc “Nopērc, Tu sen jau gribi nogaršot!”. Un kuram tad ir tā taisnība? Katram savs! Nu tieši tā, mīļie cilvēki! Neuzspiedīsim viens otram savu viedokli. Paudīsim, bet neietekmēsimies. Izbaudīsim dažādu garšu šokolādes, dažādiem pildījumiem, izskata un biezuma un pieņemsim paši savu lēmumu, spriedumu un patikšanu… Paliksim pie tā, ka šokolāde ir garšīga un laba. Vienalga cik tā bieza vai plāna, cik melna vai balta, cik caurumu tai pa vidu. Šokolāde ir lieliska. Un cilvēki arī!
