Sapņi ir neatņemama naktsmiera sastāvdaļa. Saka, ka vidēji viens sapnis ilgstot tikai 7 sekundes, kas ir apbrīnojami īss laiks. Taču ir arī cita veida sapņi, kas definējami kā mērķi, kurus vēlamies sasniegt un realizēt. Katrs no mums, mazāku vai lielāku sapņu vadīts, cenšas kļūt laimīgs, pilnveidot sevi un nodarboties ar ko sirdij tīkamu. Kādam tas izdodas agrāk, citam vēlāk, bet būtiskākais ir koncentrēšanās uz rezultātu. Izaugsmes ceļš var būt šķēršļiem bagāts. Paklūpam, krītam, spējam piecelties un doties tālāk – šāds dzīves scenārijs mūs attīsta, tādējādi sniedzot labāko. Arī man ir sapņi – daļa no tiem piepildīti, bet daļa vēl debijas gaidās. Viens no tiem, ko pamazām īstenoju un kam nepieciešams laiks, atbilstoši apstākļi un kvēla degsme, ir darbs radio.
Par radio ēteru esmu sapņojis kopš pamatskolas laikiem. Spilgti atceros Fredi jeb Andri Freidenfeldu no Radio SWH – runātīga, asprātīga un spoža autoritāte, kurai līdzināties vēlējāmies visi. Tajos gados ātri vien piezemējos, kā vienīgo realitāti izvirzot darbu laukos un apziņu, ka radio pieredzi neiegūšu. Varbūt tas notiks vēlāk. Klausoties Latvijas radio stacijas, vienmēr prātoju “kā es vēlētos runāt radio un sasniegt plašu auditoriju”. Klases audzinātāja bieži vien teica, ka man noteikti jākļūst par ziņu diktoru plašsaziņas līdzekļos – televīzijā vai radio. Esmu piedalījies skatuves runas konkursos un vadījis pasākumus, demonstrējot labas oratora prasmes. Pašvērtējums man diezgan zems, bet kā uzslavas, tā arī konstruktīvu kritiku vienmēr uzklausu un izvērtēju. Dziļi sirdī tas man ieviesa ticību – ja būšu centīgs un apņēmības pilns, reiz izmēģināšu publisko runu kādā no raidorganizācijām. Daudzi jaunieši vēlas strādāt radio vai vismaz iepazīt tā darbību, jo tas šķiet kas unikāls, vienreizējs, adrenalīnu raisošs process. Vidusskolas pēdējā gadā gribēju piedalīties izglītojošajā pasākumā “Ēnu Diena” un raudzīties radio personības ikdienā. Pieteicos par vēlu, saņemot atbildi, ka brīvu vietu vairs nav, tādēļ atmetu cerības. Divas dienas pirms ēnu dienas ieskatījos e-pastā un re, man piedāvā iespēju aplūkot uzņēmumu “MTG Latvia”. Protams, es piekritu! Ēnu dienas ietvaros iepazinu organizācijas struktūru, menedžmentu, kā arī tehnisko darbību un personālu. Papildus tam uzņēmumā atrodas populārā radio stacija “Star FM”, ko uz neilgu laiku izdevās apskatīt un būt klātesošam Latvijā zināmu personību – Baibas Sipenieces-Gavares, Jāņa Romanovska un Māra Grigaļa – ētera vadīšanas mākslai. Jutos privileģēts! Ar savām acīm kaut uz pāris minūtēm redzēt radio pulti, mikrofonus, skaņu izolējošos materiālus, dīdžeja darbu kopumā un citas detaļas šķita patiešām aizraujoši.
Pēc dalības ēnu dienā biju pozitīvu emociju pārņemts, bet interese par radio pamazām norimās. Mācības, centralizētie eksāmeni un studiju plānošana aizstāja domas par sapni. Vēlējos uzsākt dzīvi Rīgā un studēt komunikāciju zinātni, saistot to ar nākotni radio, bet apstākļi iegrozījās citādāk, tādēļ priekšroku devu studijām vēju pilsētā Liepājā. Ja godīgi, tad tobrīd nemaz īsti nezināju, kas ir mans dzīves aicinājums. 2. kursa beigās tika izsludināta lieliska iespēja – radio SWH Spin personību atlase. Sākumā šaubījos, nebiju par sevi pārliecināts, ikdiena jau tā likās dikti aizpildīta, bet atlasei pieteicos. Mans mērķis bija realizēt mazo un izsenis loloto sapni – strādāt par radio dīdžeju. Atlasē iepazīstināju ar sevi, studiju programmu un nodarbošanos, līdzšinējiem panākumiem un motivāciju darboties radio. Pretendentus vērtēja Radio SWH profesionāļi – Jānis Šipkēvics, Ligita Mieze, Artis Dvarjonas un citi. Atlases laikā un pēc tās pārņēma zaudētāja statuss un nodomāju “nekas, mēģināts nav zaudēts, gan būs citas iespējas”. Žūrijas uzdotie jautājumi bija gana āķīgi un šķita, ka, visticamāk, netikšu pieņemts. Pašpārliecinātības trūkums, uztraukums un bailes aizēnoja manu potenciālu un gribasspēku. Pie tam – ko tad es, puisis no neliela ciemata, darīšu radio? Arī domas par nepietiekamo kompetenci nelika man mieru. Divas nedēļas pēc atlases saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts darbam radio SWH Spin. Ķermeni pārņēma patīkams satraukums un izaicinājuma sajūta. Man tika piešķirts amats “radio producents”, kas iekļauj tādu pienākumu izpildi kā informācijas sagatavošanu, viesu aicināšanu, komunikācijas nodrošināšanu un darba uzraudzīšanu. Jāatzīst, ka pāris dienas vēlāk jutos mazliet vīlies – es taču gribēju būt ētera personība, nevis producents! Bet piekritu strādāt, jo ticēju, ka agrāk vai vēlāk varu nokļūt ēterā un vadīt rubrikas. 2019. gada 2. septembrī tika atklāta radio studija Liepājas Universitātē. Tā sākās mans un vēl 6 studentu darbs radio pieredzējušu ekspertu pavadībā.
Šī gada februārī devos Erasmus+ studiju mobilitātē uz Portugāli, apņemoties producentam deleģētos pienākumus veikt attālināti. Studijas ārzemēs bija viens no maniem sapņiem, ko vēlējos pēc iespējas ātrāk realizēt, apzinoties, ka 3. kurss ir pēdējais laiks piekrist apmaiņas programmai. Mēnesi vēlāk valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa dēļ darbs tika pārtraukts, jo skolēniem un studentiem bija jāturpina izglītoties no mājām. Šī gada septembrī radio atsāka savu darbību un nu jau esmu soli tuvāk savam sapnim – darbam ēterā. 28. un 30. septembrī pirmo reizi iejutos dīdžeja profesijā kopā ar kolēģi Žaneti. Vēl daudz jāpraktizējas un nopietns ceļš ejams, lai strādātu viens pats un būtu pietiekami profesionāls, bet jūtos pacilāts! Mans sapnis pamazām piepildās!
Sapņiem ir jātic. Īstajā laikā un vietā tie materializējas. Var nākties pamest komforta zonu un izmēģināt ko jaunu, pārņemt uztraukums un bailes, rasties bezcerības sajūta un vēlme tam visam atmest ar roku. Bet tikai šādi mēs attīstāmies, pilnveidojam savu kompetenci un rodam dzīves piepildījumu. Valda uzskats, ka nav ieteicams savus sapņus paust citiem un labāk turēt tos pie sevis. Manuprāt, katram jārīkojas pēc individuāliem ieskatiem. Pieļauju, ka daudzi netic sapņiem sāpīgas pieredzes vai filozofiska rakstura dēļ. Arī es kādreiz neticēju. Ja ticība nāk no sirds un esi spēcīgu alku pārņemts, ikviens sapnis vispiemērotākajā dzīves posmā piepildās.
"Disk Jockey" by Christian Bourdeau Photography is licensed under CC BY 2.0
