Helgas tante vairs labi nedzird. Vienā ausī šņācējs, otrā rūcējs iemeties. Kad apkārt visi skaļi runā, tad nedzird ne šņācēju, ne rūcēju. Tad viss ir kā senāk, kā spēka gados, kā jaunībā. Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks O, kā Helga šo dziedāja, pilnu balsi, sēdēdama uz Ķesbieru Mada ratpakaļas. Un Madis klusi smīnēja ūsās un ar vienu roku pieturēja grožus, bet ar otru uzvirpināja ūsu augstāk.
Tagad jau mūspusē zirgu vairs nava. Visi ar mašīnām braukā. Kad pabrauc kāda mašīna pa Ratnieku dambi garām, tad ausīs šņācējs un rūcējs svelpj un rūc īpaši spīvi. Tā ka jāsaviebjas. Dažkārt par šuneli jāuztraucas, kad atkal tie trakie šņācējrūcēji brāžas garām. Dažreiz izripina tā, ka samet logu stiklos grants sīkumus. Tad šķiet, ka kāds klauvē pie rūts. Jāiet skatīties, kur tad palika mazais kvekšķis. Jā, klusums, šņācējs un rūcējs ir vietā. Tuvojoties ceļam Helgas tantes šņācējs un rūcējs pieņemas spēkā. No nepatīkamās sajūtas Helgas tantes acis ir samiegušās. Ak, kur tas šunelis, vai tik nebūs atkal uz ceļa! Helgas tante saliecas zemāk un gluži kā ar ieskrējienu pārvar zāles kumšķus sētmalā, augsto apmali un ir uz ceļa. Līkumā jau lido pasāts zaļā krāsā.
Helgas tantes acis ieplešas no šņācējrūcēja spēka. Bremzes. Grants zvirgzdi lido. Sausā ceļa putekļi saceļ necaurredzamu miglu. Ausīs zvana trauksmes sirēnai līdzīga skaņa ar vakuuma efektu, visa dvēseles būtība esošajā mirklī ir šajā skaņā. „Šunelis! Kur ir mans šunelis!” – viena vienīga doma kā asa adata šujmašīnas ritmā iešuj sīku caurumiņu virkni smadzenēs. Ceļa putekļu migla paklīst un tur viņš ir. Uz ceļa. Kā balta, nejauši nokritusi kodaļa.
Mašīna ir apstājusies un šoferis mēmi plāta rokas. Helgas tante iekliedzas savā savādajā, mazliet dzērves saucienam līdzīgajā balsī un smagnējiem soļiem rikšo pie sava biedra. Ceļa platums šķiet maratona garumā, brīdī, kad jāpieskrien pie tā, kas dārgs. Vēl daži soļi un šunelis būs Helgas tantes skavās, bet pēkšņi baltais vīkšķis pielec kājās un savādā rotaļā, it kā rokās nedodamies, it kā dauzīdamies, priekšķepās ieliecies, bet pakaļkājās iztaisnojies, riņķo un aprej saimnieci. „Ak, tu, pagāns tāds!” – Helgas tante uzsauc un dzen nebēdnīgo plušķi mājās, bet tas tikai riņķo un izskatās, ka neplāno klausīt norādījumiem. Šoferis vēl nomētā pirkstus, kaut kādiem vārdiem noplāta muti un aizbrauc, saceldams jaunu putekļu miglas un lidojošo zvirgzdu mākoni. Helgas tante atviegloti nopūšas, šņācējrūcējs ir atgriezies, plušķis arī. Vienā brīdī suņa riņķadanci Helgai izdodas pārtraukt un sakampt sīko nebēdni. Tad nu šņācējrūcēja pavadībā ar suni rokās, pāri ceļam, cauri putekļu miglas mākonim viņi dodas mājas virzienā. Bet līkumā jau lido cits ātruma pavēlnieks savā auto. Tikai mirklis, un uz ceļa mētājas Helgas tantes gaiši brūnās vasaras kurpes un sadragāts šņācējrūcēja aparāts.
– Omīt, omīt! Vai tagad tu vari dzirdēt? Ielikām tev jaunu aparātu! Nu nevar tā klīst pa ceļu! Tu saproti! Tevi varēja nobraukt pavisam! Labi, ka izsauca ātros!
Helgas tante aizdomīgi apskatīja svešās gaišās sienas, savu mazdēlu un ieklausījās klusumā. Tāds klusums kādreiz bija tikai vakaros un rītos, kamēr aparāts nebija ieņēmis savu vietu labajā ausī. Vientuļi. Vientuļi tā bez šņācēja un rūcēja. Un vientuļi te bez šuneļa. Bet Helga izlemj vēl mirkli par suni neko nejautāt. Vēl mirkli.
“Vintage Sonotone 700 Vacuum Tube Hearing Aid” by France1978 is licensed under CC BY-SA 2.0.
